Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 5214 vienumi
Lai gan etimologi sliecas domāt, ka uz dabu attiecinātā nozīme leksēmai bijusi primāra, mūsdienu latvietis, dodot kādam objektam anatomisku vārdu, prātā laikam gan paturēs ķermeņa daļu, nevis leksēmas topogrāfisko nozīmi. Lielākā daļaoties ķermeņa daļu nosaukumui vietvārdos lietotai vārdkopās ar kādu atkarīgo komponentu – vai nu lietvārdu, vai īpašības vārdu, kas konkretizē leksēmas semantiku.
7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
No faunas vietvārdos ar ķermeņa daļu nosaukumiem (visbiežāk aste, kāja, mugura) nepārspēts ir vilks, lācis, āzis, jērs, teļš, zaķis, cūka, vērsis, briedis, suns, govs, zirgs, lapsa, bet sastopams arī kaķis, aita, kaza, bullis, gailis, bebrs, vāvere, varde, ūdrs, lūsis, līdaka, cauna, cīrulis, irbe, žagata, balodis, žurka, pūce, zoss, cīrulis, zīlīte, dzērve, stārķis, čūska, zutis, reņģe u.  c. Šīs grupas vietvārdus nereti motivē metaforisks nozīmes pārnesums, piemēram, Suņa asta, lauks Jaunlaicenē, „šaurs un garš lauks kā suņa aste”, 1979, taču biežāk gan šāda vietvārda vārdsavienojuma pirmā komponenta izvēles pamatā, šķiet, ir tautas etimoloģijas rezultātādēļ piedēvēta pazīme vai metonīmisks pārnesums (proti, teritorijā patiešām uzturas vai ir manīts kāds meža vai mājas dzīvnieks): piemēram, Vēršastes Vietalvā ir zemnieku saimniecība un pļava, kur, pēc teicēja stāstītā, „senāk dzīvojuši vērši, tauri un astes vien zibējušas, kad tie skrējuši”, 1960, Odžaste, pļava Laucienē, „čūsku daudz”, 1962, Kazpēdas, mājvieta Lēdurgā, „kur cēla māju, bija daudz kazu pēdiņu”, 1961, Vilka pēda, pļava Nīgrandē, „Lenduma meža malā, mežā bijis ļoti daudz vilku”, 1959.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Zīmīgi, ka meža dzīvnieka ķermeņa daļu vārdos sauc lielākoties mežus un meža pļavas vai kādu apgabalu netālu no meža, turpretim par mājdzīvnieka ķermeņa daļāmu vārdos – lauksaimniecībā izmantojamus zemesgabalus.
7.2. Mazvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Piederību vai kādu citu personas sakaru ar ģeogrāfisko objektu norāda vai nu ar personvārdu (piemēram, Andža rīklīte, upīte, bijusī pļava Baldonē, „Añdžãm pļava bî. tã tâda šaûrâka kâ Suecas kanãls”, 1965; Jeguora sirds, lauks Liepkalnē, 1960), vai etnonīmu (čiganaste, pļava, „apmetušies čigāni”, 1965, žīda buorda, pļava Alūksnē, „šaura, gara, bārdas formas pļava”, 1969), vai īpašnieka amata nosaukumu, sociālo piederību vai nodarbošanos (Bērnu pēdiņš, akmens Ancē, „kad akmeņi bijuši mīksti, no kāda pazuduša bērna uz tā palikusi pēda”, 1935, Melderaste, pļava Krimuldā, 1968).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Nereti piederību izsaka ne tikai ar personvārdu, bet arī ar citu vietvārdu (Rēznas kauls, sēklis Salaspilī, 1959, Klinciņaste, pļava Cērkstē, pie Klinciņiem, 1973).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Lai gan pēc nosaukuma varētu šķist, ka ar tiem apzīmētas onomastiskajā leksēmā minētā dabas objekta daļa, lielākoties tešajos gadījumos tomēr ir metonīmisks pārnesums un norādīta saistība ar līdzās esošo objektu, proti, daudzviet sastopamie vietvārdi purvaste vai Purva kāja parasti ir nevis purva sašaurinātā daļa, kas iestiepjas citā teritorijā, bet gan pļavas pie purva, purva galā. Ķermeņa daļas nosaukums visbiežāk pievienots vārdam purvs vai pļava, bet ir arī sastopami vārdu savienojumi ar leksēmām ezers, dīķis, valks, dumbrs, liekna, mārks, sils, upe, strauts, mārks, sala, ceļš, rija, pirts, tilts, ceplis, kapi.
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Varbūt te cēlonis meklējams folklorā – arī izcelšanās teikās velns ir tas, kurš visaktīvāk piedalās zemes reljefa un nelielu objektu veidošanā.
7.1. Liekvārdība;
Liela grupa vietvārdu ar ķermeņa daļu nosaukumiem ir vārdu savienojumi, kuros anatomiskā leksēma ir atkarīgais komponents un atspoguļo tā saukto toponīmiskā jeb salīdzināmā ģenitīva nozīmi (Rapa 2014).
2.1. Vārdu pareizrakstība;
To apliecina arī Vladimirsa Toporovsa (Владимир Топоров) izveidotais plašais pārskats par to, kādas ķermeņa daļas pēc senajiem mītiem atbilst fizioģeogrāfiskiem objektiem dažādu tautu priekšstatos (Топоров 1971) – kopējās korelācijas „ķermeņa daļas nosaukums – ģeogrāfisks objekts” tendences neatšķiras no dažādu pasaules tautu mītos sastopamā. Ķermeņu daļu nosaukumi ir seni un godājami vārdi, kuru dubultā nozīme tautas atmiņā bijusi nostiprinājusies un viegli saprotama – ne velti lielu daļu no tiem ar topogrāfisku nozīmi lieto ne tikai vietvārdos, bet arī kopvalodā.
6.1. Saistāmība; 6.5. Izteicēja izveide;
UnTurklāt nav novadu un pat pagastu, kur tie vietu nosaukšanā nebūtu tikuši izmantoti.
7.3. Neiederīgs vārds;
Latviešu valodā vārdu vēsture – cilme, arī etimoloģija ir atrodama vispirms jau Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” (1923—–1946), kur daudzu šķirkļu nobeigumā īsi minēti vārda raduraksti vai to darinātājs.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Lielākā holandiešu valodas vārdnīca „Woordenboek der Nederlandsche taal” iznākusi 43 sējumos no 1864. līdz 2001. gadam.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Tātad gandrīz 140 gadu garumā!
7.2. Mazvārdība;
Valodām ar mazāku rakstu pieminekļu skaitu nav obligāti nepieciešamas atsevišķu periodu vārdnīcas, tomēr arī tādām vēsturiskās vārdnīcas var būt ļoti plašas. Piem.ēram, baltkrievu vēsturiskā vārdnīca „Гістарычны слоўнік беларускай мовы”, kurai kopš 1982. gada iznākuši 30 neliela formāta sējumi, kas aptver leksiku līdz vārdam Рушать. Īpašas vēsturiskas vārdnīcas gan vēl nav mūsu kaimiņu tautām – igauņiem un lietuviešiem.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Tomēr plaši lietuviešu valodas seno rakstu pieminekļu materiāls izmantots 20 sējumu izdevumā „Lietuvių kalbos žodynas” (1941—–2002), kas tagad pieejams arī internetā: www.lkz.lt.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Vienlaikus gan igauņu, gan lietuviešu valodnieki veic priekšdarbus vēsturiskās vārdnīcas rakstīšanai – digitalizē vecos rakstus pieminekļus un veido valodas korpusu.
6.1. Saistāmība;
Latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas ideja arī nav jauna (Andronova u.  c. 2006).
1. Tehniskais noformējums;
Saprotams, ņemot vērā iepriekš minētās dažādu valodu vārdnīcas – to apjomu un sastādīšanas laiku – projekta dalībnieki apzinās, ka četros gados iespējams veikt vien visai nelieliu iestrādi vārdnīcai.
6.1. Saistāmība;
Jaunajā projektā plānots palielināt izstrādāto un publicēto šķirkļu skaitu līdz aptuveni 1000 šķirkļiem, turklāt cenšoties reprezentatīvi pārstāvēt visas vārdšķiras.
6.1. Saistāmība; 6.5. Izteicēja izveide; 6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
No perioda sākuma līdz 1714. gadam bibliogrāfiskajā rādītājā „Seniespiedumi latviešu valodā 1525—–1855” (1999) ir 138 bibliogrāfiskas vienības.
1. Tehniskais noformējums; 7.2. Mazvārdība;