Par pavērsiena punktu terminoloģijas attīstībā kļuva Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijas (TK) nodibināšana 1919. gada 9. septembrī, tās darbā pieaicinot noteiktu skaitu pašas ministrijas darbinieku un profesionālo biedrību (Latvijas aAugstskolas, sSkolotāju savienības, rRakstnieku un žurnālistu savienības, iInženieru savienības, juristu organizāciju, āĀrstu un farmaceitu biedrības) pārstāvju, kā arī deleģējot tai tiesības lemt par citu organizāciju vai personu pieaicināšanu (sk. sīkāk Baltiņš 2005).
2.3. Sākumburti;
7.1. Liekvārdība;
|
Jau kopš savas darbības sākuma Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisija centās iesaistīt savā darbā pēc iespējas plašu personu loku, tādēļ 1919. gada 1. oktobrī publicētajā aicinājumā teikts (Izglītības ministrija.. 1919): “„Izglītības ministrijas terminoloģijas komisija, stājoties darbā, griežas pie sabiedrības, valdības iestādēm un atsevišķām personām ar uzaicinājumu: iesūtīt komisijai ziņas, materiālus, vārdus un vārdu kopojumus, kuri atrodas viņu rīcībā; paziņot komisijai visus jaunākos vārdus, kas jau atvasināti un ieviesti, vai tiek vēl tikai projektēti; griezties pie komisijas ar pieprasījumiem un aizrādījumiem visos gadījumos, kur jēdziena apzīmēšanai trūkst latviskā vārda; ņemt tiešu un dzīvu dalību komisijas un viņas sekciju darbībā."” (Izglītības ministrija [..]1919) Terminoloģijas komisijas darbs apstājās 1921. gada aprīlī, kad taupības režīma apstākļos tika pārtraukta tās finansēšana, bet formāli to likvidēja ar 1921. gada 15. septembra rīkojumu, nododot visus materiālus zZinātņu komitejai.
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
6.4. Vārdu secība;
|
Starp visvairāk kritizētākajiem vārdiem bija arī caurule, spuldze, mēģene, kas mūsdienās katram šķiet pašsaprotami jau no skolas sola.
4.3. Īpašības vārds;
|
Tajā ar neverbālās komunikācijas līdzekļiem parasti tiek pausta papildus informācija, piemēram, par runātāja emocionālo stāvokli. Šo komponentu loma nedzirdīgo zīmju valodāNZV ir daudz nozīmīgāka, jo tie tiek iesaistīti informācijas satura paušanā.
2.2. Saīsinājuma izveide;
3. Vārddarināšana;
|
Arī šis vārdnīcas šķirklis ir diskursa piemērs, tāpat arī romāns, politiska runa vai lekcija, vai jebkura cita runa, kurā secīgi teikumi vai izteikumi salikti kopā (Matthews 2007, 107).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Lielākā daļa cilvēku šādā situācijā pat nepieskarsies šai kafijai. [..]. Cits piemērs ir «laika spēle».
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Norādot tēmas maiņu, partikulas jā, nē vai nu var tikt lietotas kopā atsevišķs izteikums, iezīmējot iespējamu pauzi starp vienu un otru tēmu (..un jādomā, kur kāju nolikt. Jā. Mareuss jau nedēļu nav licis slazdus..), vai arī tr citiem vārdiem, piem., starp citu blakus jā norāda uz iepriekš sāktās tēmas pavērsienu. Tās var atrasties nākamās tēmas sākumā, tālāk nosaucot arī iepriekšējo tēmu ([..] kad siena vāli smaržodami žūs tepat aiz apvāršņa.” Nē, nē, ne jau par siena vāliem es stāstīšu!).
1. Tehniskais noformējums;
8. Tekstveide;
|
Vārds nē precizējumā sastopams ļoti bieži, piemēram.: (17) Adatas iedurtas dzīslās, pa caurulītēm plūst asinis, mūs vieno ķīmiska, nē, dievišķa laulība. [..]. (K) (18) Džeks: Manas sievas brāļa.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Secinājumi Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka partikulas piešķir vārdiem, vārdu savienojumiem vai teikumam tikai kādas nozīmes nianses, piemēram., pastiprinājumu, pavājinājumu u. tml., tomēr partikulas tekstā bieži lietotas teksta iezīmētāju funkcijās, kurās atklājas plašāka partikulu semantika.
7.1. Liekvārdība;
|
Partikula nu teksta iezīmētājas funkcijā nereti lietota savienojumos ar citiem vārdiem, piemēram., nu tā;, nu kaut vai;, nu labi.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Atkarībā no velna skaidrojumatā, vai velns tiek uztverts no reliģiskā vai folkloras un mitoloģijas skatu punkta, tas uztveramso skaidro divējādi: ‘k. Kristietībā un citās monoteistiskās reliģijās – velns ir ‘ļaunais gars, ļauno garu valdnieks, ko vaino grēku, nelaimju radīšanā; sātans’, savukārt latviskajā dzīvesziņā tas vairāk uztverams kā ‘ļauna, pārdabiska būtne, kas apveltīta ar lielu spēku, bet ir vientiesīga, garīgi aprobežota (piemēram, tautas pasakās)’ (MLVVe; sk. arī LLVVe). Piemēram, ldažādi: pirmkārt, velns ir Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos – aktīvs materiālās pasaules objektu radītājs un pārveidotājs, arī Dieva kaimiņš, zemkopis, lopkopis; otrkārt, velns ir aktīvs līdzdalībnieks latviešu zemnieka ikdienas gaitās, taču arī te velna ļaunums nav visaptverošs, cilvēks to var pārspēt ar atjautību un drosmi; treškārt, kristietības ietekmē arī velns pielīdzināts visaptveroša ļaunuma iemiesojumam, kā pilnīgs pretstats Dievam (Drīzule 1986, 110–120; Mitol. enc. 1994, 222; MLVV; LLVV). Pēdējo aspektu īpaši izceļ arī Rita Drīzule: „Dēmonisks ļaunums mitoloģiskajam Velnam tiek piedēvēts kristietisma ietekmē un latviešu folklorā izveidojies uz tās sabiedriski vēsturiskās cīņas pamata, kādu kristīgā garīdzniecība organizēja un veda pret latviešu senajām tradīcijām un tautas ticējumiem, jo īpaši nesaudzīgi 16. un 17. gadsimtā.” (Drīzule 1986, 120) Latviešu kosmogoniskajās teikās velnam parasti ierādīta vieta blakus Dievam pasaules radīšanā: viņšelns rada kalnus un akmeņus, jūras un upes, odus un peles, pa daļai sacenzdamies ar Dievu, pa daļai jaukdams viņa darbu.
2.1. Vārdu pareizrakstība;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
TurpretīSavukārt senajos prāvu materiālos velns attēlots visai baiss: Tā „1614. g. prāvā minētais gars Pappisch purva malā atnāk ar 9 lāča galvām, 9 lāča nagiem kājām; roka ir kā lāča nagi.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Nereti tavelns tēlots arī vācu muižnieku izskatā.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Taču to, ka velna vārds ir tabu, resp., ka velnu nedrīkst vārdā saukt, apliecina vairāki latviešu tautas ticējumi, piemēram, Vārdu „velns” nevar pieminēt, jo citādi viņš var runātājam parādīties savā īstā izskatā (LTT 32420); Izrunāt vārdu velns ir liels grēks, tā vietā bieži saka ļaunais gars (LTT 32443); Kas grib, lai viņa mājā dzīvo labi gari, tam septiņi gadi nevajaga piesaukt vellu (LTT 32459).
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
8. Tekstveide;
|
Tāas sastopamas pasakās, piemēram, Saimniece [..] sapratusi, ka runātājs bijis pats nelabais (LPT XIV 20); Idus pagasta Melkus māju saimnieks bijis ar nelabo draugos. [..] Ceļā uz māju tam piesities nelabais [..] (LPT XIV 73).
10.1. Sekundāra: saistāmība;
4.4. Cita vārdšķira;
|
Secinājumi Lai neikdienā pēc iespējas mazāk būtu jāpiesauc velna vārds, kas latviešiem daļēji uzskatāms par tabu vārdu, kā to apliecina folkloras materiāls, velna apzīmēšanai latviešu valodā un izloksnēs izmantotas vēl dažādas citas leksēmas gan cilmes, gan semantiskā aspektā.
6.5. Izteicēja izveide;
7.2. Mazvārdība;
8. Tekstveide;
|
Daļa leksēmvārdu, kas nosauc velnu, ir mantotasi, piemēram, jods, jupis, arī pamatleksēmapiķis, velns.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Aizgūtās leksēmas fiksētas galvenokārt attiecīgajā pierobežas areālā – leksēmas bess, čorts biežāk sastopamas Dienvidaustrumlatgalēaugšzemnieku dialekta izloksnēs (pierakstītas Kalupē, Līvānos, Nautrēnos u. c.), lai gan mūsdienās krievu valodas ietekmē leksēmaietvārds čorts un darbības vārds čortsāt fiksētas arī citur Latvijā (piemēram, Jeros, Mērsragā, Vainižos), kā arī daiļliteratūras tekstos, savukārt leksēmāa kur(r)ata reģistrēta galvenokārt Ziemeļvidzemē. Atsevišķas leksēmas veidotas uz līdzības pamata ar velnam piedēvētajām ārējām īpatnībām vai rakstura īpašībām, piemēram, melnais kungs, piķis.
6.1. Saistāmība;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Analizētais materiāls rāda, ka daļa leksēmu – galvenokārt literārajā valodā fiksētās (sal. leksēmas juods, jupis, ļaunais gars, sātans) – ir plaši izplatītas, savukārt dialektālo leksēmu izplatījums šaurāks – tās lietotas galvenokārt atsevišķos šaurākos areālos (sal. leksēmas bess, kur(r)ata, smuts)tās pazīstamas lielākajai daļai latviešu valodas lietotāju, neatkarīgi no novada, kurā cilvēks dzīvo. Savukārt daļas, resp., dialektālo, leksēmu lietojuma areāls ir daudz šaurāks (sal. leksēmas bess, kur(r)ata, smuts), tās lietotas kādā noteiktā apvidū, pazīstamas vien konkrēto izlokšņu lietotājiem un kaimiņpagastu ļaudīm.
7.2. Mazvārdība;
8. Tekstveide;
|
Izņēmums nav arī latviešu valodas eksāmens, kam līdz 2022. gada pavasarim bija 3trīs daļas: 1. daļa – zināšanas un pamatprasmes, 2. daļa – teksta izpratne, 3. daļa – tekstveide.
1. Tehniskais noformējums;
|