No vienas puses, publiskajā telpā var izcelties pat neadekvāti plaša diskusija par kāda vārda vai formas lietojumu, no otras puses, pastāv tieksme protestēt pret jebkādiem norādījumiem it kā “„no augšas”.
1. Tehniskais noformējums;
|
Intuitīvi resp. iepriekšējo zināšanu un pieredzes ietekmē radušies atzinumi vienmēr var atdurties pret viszinīgo “„bet kur ir fakti un pierādījumi?”. Tomēr vēlētos izteikt viedokli, ka pašreizējā valodas situācijā daži stereotipi neveic audzinošo funkciju, bet drīzāk mazina pārliecību par latviešu valodas spēku.
1. Tehniskais noformējums;
|
Varbūt būs cilvēki, kas, diendienā dzirdot runas par it kā “„mazu” un “„piesārņotu” valodu, saņemsies, lai visiem spēkiem pierādītu pretējo.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Un vai tikai arī te pie vainas nebūs “„maldīgie pieņēmumi”?
1. Tehniskais noformējums;
|
Pret tādiem stereotipiem, kas apdraud valsts un valodas politikas pamatus, tomēr ir jāvēršas skaidri un argumentēti,. Tradicionāli uzskati par valodu tātad ir nozīmīgs faktors lingvistiskās attieksmes veidošanā, un tā savukārt ietekmē valodas noturību.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Valodas situācija Latvijā: 2010-–2015.
1. Tehniskais noformējums;
|
Tomēr jāatzīst, ka šie sānsoļi bieži ir bijuši literāri veiksmīgi, un kā apliecinājums tam ir 2016. gadā publicētā pirmā šādas ievirzes stāstu antoloģija “„Latviešu šausmu stāsti” (Zvaigzne ABC, 2016), kurā ievietotie stāstdarbi veido pamata materiālu, kas tiks apskatīnalizēts šajā rakstā.
1. Tehniskais noformējums;
3. Vārddarināšana;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Kā norādīts antoloģijas priekšvārdā (Simsone 2016, 13), stāsti atlasīti, cenšvadoties atklāpēc principa: lai lasītājam būtu iespēja skatīt pēc iespējas daudzveidīgāku rakstniekautoru iztēles lidojumu, iespējami plašāku sižetisko un tēlu spektru, kādu tieuru rakstnieki izmantojuši, tomērvienlaikus neatkāpjoties no šausmu žanra pamatprincipiem – būvēstāstā radīt atpazīstamu vidi, kas ļautu lasītājam ar to identificēties, radītkā arī ticamus tēlus, kas rezonētu ar lasītāja zemapziņu, un tekstā kāpināt sižetisko spriedzi, lai lasītājā raisītu baiļu, šausmu vai neomulīguma efektu.
1. Tehniskais noformējums;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|
Ja tiek raisītas pienācīgās izjūtas, tad šāda “„virsotne” pati par sevi jāatzīst par īstu baiļu literatūru neatkarīgi no tā, cik prozaiski vēlāk izplēn tās atrisinājums.
1. Tehniskais noformējums;
|
Vienīgais īsteno šausmu pārbaudes kritērijs ir vienkāršs – vai lasītājam rodas baiļu sajūta līdz sirds dziļumiem un apjausma par saskari ar nezināmām pasaulēm un spēkiem. ([..)] Un, protams, jo pilnīgāk stāstā panākta šī atmosfēra, jo vērtīgāks ir mākslas darbs.” (Lovecraft). No visiem fantastiskās literatūras žanriem šausmu literatūra visvairāk cenšas panākt lasītāja maksimālu iejušanos tekstā. Šī iemesla dēļ autoru lietotajai valodai ir jābūt emocionāli uzlādētai un valodas līdzekļiem – izvēlētiem tā, lai lasītājs visa darba garumā tiktu virzīts uz konkrēto emociju izjušanu. Te jJāatzīmē arī, ka tieši šausmuīsā stāsta forma ir ļoti būtisks žanra paveids, jo stāsta koncentrētajā formā ir iespēja ļauj autorams radīt vēlamo emocionālo efektu bez “„pārrāvumiem”, proti, autorrakstniekam ir jāpanāk, lai lasītājs stāstu izlasa vienā paņēmienā (kas diez vai būtu iespējams, lasot romānu) un tātad ta, šī iemesla dēļ teksts atbilstoši jāstrukturē un “„jākodē” – galvenokārt arizmantojot valodas palīdzībuekļus. Šausmu literatūras leksika tradicionāli ir vienkārša, neizsmalcināta, tuva ikdienas valodas stilam – kas ir būtisks faktors, lai lasītājs spētu vēstījumā iejusties, identificēties ar vidi un varoņiem – , unbet vēstījuma intonācija atgādina reālisma detalizēto, dokumentālo vēstījuma veidu, “„kameras aci”, kas fiksē reāli iespējamas norises visos sīkumos –, protams, izņemot iracionālo faktoru, kas pārkāpj reālisma robežas. Šausmu žanra darbus raksturo emocionāli piesātināts vēstījuma tonis, svarīgi faktori ir pakāpeniska draudu atmosfēras radīsabiezināšana, bieži spriedzes radīšanai autori izmanto atsevišķu teksta elementu ritmiskas atkārtošanās mehānismu, kā arī “„kodēšanu, spriedzi, priekšnojautas, draudīgumu, pravietiskas norādes, dramatisko ironiju un darbības kāpinājumu.” (Schlobin, 1988). Grāmatas “„Šausmas: tematiska literatūras un kino vēsture” autors Derils Džonss (Daryl Jones) atzīmē, ka šausmu žanra valodas estētiku veido apraksti tādāmu fiziski sajūtamāmu niansēmšu apraksti, kas it kā atkailina cilvēku, padara to jutīgu, neaizsargātu pret apkārt notiekošo, – piemēram, tumsa, aukstums, slapjums, biedējoša mākslīga gaisma, novērošana no malas. (Jones: 2002), ļ. Ļoti izteikspilgts ir kontrasta princips, tekstā pretnostatot tādus jēdzienus kā nāvie un dzīvībua, agonijua un ekstāzie.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Populārais amerikāņu šausmu žanra dzīvais klasiķis Stīvens Kings (Stephen King) savā literatūrkritiskajā darbā “„Nāves deja “(“” („Danse Macabre”) analītiski izvērtē šausmu žanra specifiku gan no lasītāja, gan rakstnieka skatpunkta, un raksturo trīs veidus, kādos autors spēj panākt lasītājā augstāk aprakstīiepriekš minētos emocionālos efektus. Pirmais un vVisprimitīvākais veids, kā atzīst Kings, ir tā dēvētais “gross out” jeb pretīgumapretīguma (gross out) efekts, ko rakstnieks panāk, grafnaturālistiski un spilgti vizuāli atveidtēlojot lasītāja estētiskajai gaumei nepieņemamus un atbaidošus skatus – piemēram, detalizētas vardarbības ainas. Šis paņēmiens bieži neliecina par rakstnieka profesionalitāti, jo ar šādiem aprakstiem attiecīgās emocijas var tikt panāktas arī literāri nekvalitatīvā tekstā: tieši tāpat, kā šādu efektu ar ekvivalentiem līdzekļiem ir viegli panākt vizuālajā mākslā un kinematogrāfijā, kurā populārs šausmu filmu atzars ir tā dēvētais “„kapātāju” (slasher”) paveids – filmas, kurās, kā ar zināmu humoru atzīmē pētnieks, būtiskāka par sižetu un vēstījumu ir “„iespējami lielāka cilvēku skaita nogalināšana iespējami nežēlīgākos veidos”.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
No šī paņēmiena izriet Stīvena Kinga raksturotais trešais un visaugstāk vērtējamais šausmu rakstnieka paņēmiens jeb spēja, kurš ļauj izraisīt lasītājā “terror” (bailesbailes (terror) – proti, rakstniekam, faktiski neparādot neko acīmredzami šaušalīgu, ir jāspēj uzburt tekstā atmosfēra, kas ierosina lasītāja iztēli tādā mērā, lai šī iztēle radītā uzburtu daudz efektīvākāas šausmu ainas par jebko, ko rakstnieks pats varētu piedāvāt. Kā uzsver Kings, šīs emocijas “parādās stāstos, kuros mēs patiesībā neredzam neko ārēji biedējošu. Bailes izraisa visaptveroša apjausma, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu. Šī sajūta ir pēkšņa un personiska – tā dod triecienu tieši sirdī. Šos stāstus par izciliem šausmu stāstiem padara tikai mūsu pašu prāts.” (King: 2010, 3–4) “Terror” efekts prasa lielu rakstniekaBaiļu efekts prasa no rakstnieka lielu meistarību, un šausmu žanra darbi, kuros tas izmantots ar panākumiem, ir literāri visvērtīgākie.
8. Tekstveide;
|
Rakstnieks šo efektu dēvē arī par “„šķības nots” efektu: “„Vispirms teksta melodijā ieskanas viena [šķība nots], tad divas, tad seko jau vesela kakofonija. Visbeidzot šausmu disonanse pilnībā pārskan pamata melodiju, taču mēs arī apjaušam, ka disonanse nerastos bez melodijas, tāpat šausmas nerodas bez skaistuma.” (King: 2010, 329) Tāpēc prasmīgs žanra autors tekstā lieto noteiktus valodas līdzekļus un strukturē tekstu tādā veidā, lai lasītājā rosinātuo tā, lai rosinātu lasītājā sākotnēji neskaidru, bet arvien jūtamāk briestošu apjausmu, ka atveidotajās ainās/norisēs kaut kas nav īsti kārtībā, bet viņš nespētu precīzi pateikt, kas tieši.
8. Tekstveide;
|
Zīmes netiek atstātas bez nozīmes: tās tiek piepildītas ar jaunām, inversām un biedējošām nozīmēm” (Schlobin, 1988).
1. Tehniskais noformējums;
|
Zinātnieki ir pētījuši arī to, kā šausmu žanra konstrukciju iespaido izvēlētais vēstītāja tips (pirmās personas, “„kameras acs”, utt.), kā iespējams grupēt žanra prototipiskos tēlus, un citus jautājumus.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Spilgts piemērs šajā ziņā ir krājumā ievietotais hronoloģiski visvecākais stāsts – Augusta Saulieša “„Neaizberama aka” (1913).
1. Tehniskais noformējums;
|
AugstākIepriekš minētajā Ralfa Kokina stāsta citātā pavīd vēl citsa semantiskaisā lauks, kādua vienības, kuras šausmu stāstu rakstnieki izmanto noteikta efekta panākšanai: norādes un asociācijas ar nāvi: “pamirt”, “sastingt”, “nedzīvs”, “kā miris”, “nāvējošs”, kas vienlaikus norāda uz varonim draudošajām nāves briesmām un vai nu sekojošo, vai iespējamo nāves klātbūtni sižetā, kā arī raksturo fizisko sajūtu, kas nereti pavada spēcīgas bailes: sastingumu, pamirumu, nespēju aktīvi reaģēt.
8. Tekstveide;
|
Aleksandrs Grīns jau minētajā stāstā “„Nameja atgriešanās” izmanto krāšņus šī veida apzīmētājusspilgtus apzīmētājus, kas raisa asociācijas ar nāvi un/vai mirušajiem, lai norādītu uz to, ka tuvojas nāvējoša parādība: “„Sejas izskatījās uzpūstas un nedzīvas, un miroņiem līdzīgas tās padarīja savādā, nespodri sarkanā krēsla, kura plūda iekšā pa logiem un durvīm un ietina mūs visus kā asiņainā, strutām un nāves sviedriem aptraipītā līķautā.” (LatviešuGrīns 2016:b, 58) Stāstā “„Nelaimes jātnieks” autors raksturo mistiski baiso jātnieku – mēra nesēju, jau savlaikus dodams norādes, ka tas ne tikai nepieder dzīvo pasaulei, bet arī nesīs iznīcību citiem: “(„[..)] acu uguns gaisīgajā spīdumā melnā jātnieka seja likās ne bālpelēka vairs, bet nu ar zemes pelēkumu, gandrīz melna, it pa kākā pa pusei satrūdējušam mironim.” (LatviešuGrīns 2016:c, 100) Vladimira Kaijaka stāstā “„Vīzija” sieviete naktī piedzīvo baismu parādību: neizprotamas, savādas būtnes šķietami ierodas pēc viņas vīra dzīvības; par briesmām jau laicīgi signalizē epizode, kurā sieviete mēģina sasaukt vīru, kas nakts vidū pazudis no mājām: “„Istaba pielija ar blāvu, nedzīvu gaismu, kas gan palielo telpu izrāva no tumsas skavām, ļāva saskatīt pieticīgo iekārtojumu un kaktā čurnošo krāsni, taču neizkliedēja sievietes baiļpilno jutoņu.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Interesantu netiešu norādi uz nāvi izmantojis Augusts Saulietis stāstā “„Neaizberama aka”: sastopoties ar jau mirušā kaimiņa rēgu, vecais saimnieks dzird, ka viesis runā “„tumšā un klusā balsī, kura noskanēja tā savādi, kā caur plānu dēļu sienu” (LatviešuSaulietis 2016:, 48) – p. Plānā dēļu siena jeb, citiem vārdiem, zārka vāks, norāda, ka viesis vairs nepieder pie šīs pasaules, taču šo norādi lasītājs pilnībā izprot tikai stāsta beigās.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.6. Dalījums teikumos;
8. Tekstveide;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Sieviete Vladimira Kaijaka stāstā “„Vīzija” jau pirms baisās parādības izdzīvo drūmas priekšnojautas: “„Viņa pamodās pēkšņi un lūkojās necaurredzamajā tumsā, kas smaga un blīva piepildīja telpu.” (LatviešuKaijaks 2016:b, 266), Gunta Bereļ Viestura Reimera stāstā “„Spogulis” dēmoniska spoguļa atspulgā var redzēt klāt neesošu cilvēku ēnas: “„Vienubrīd, pašķielējis sānis, es redzēju spogulī cīnāmies divas ēnas.” (LatviešuReimers 2016:b, 349). Andra Zeibota stāsta “„Kompromisu cilvēks” varonis, jaušot ko nelāgu, iziet no dzīvokļa gaitenī un redz, kā “„elektriskā spuldze satumst” (LatviešuZeibots 2016:, 418), bet Dagnijas Zigmontes stāstā “„Gausīgais nazis” nelabā tuvošanos sava kalpa Veckušķu saimnieka mājām pavada gan dabiskas, bet savā spēkā īpaši stihiskas dabas parādības: “„Debess satumsa, kā naktij uznākot, un šai notumsumā arvien spožāk sāka laistīties zibeņi.
1. Tehniskais noformējums;
7.2. Mazvārdība;
8. Tekstveide;
|