Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 3548 vienumi
Asimetriska uzruna tiek lietota starp skolotājiem un jaunākiem skolēniem. (Maley 1972, 1004–1005). Pēc 2. pasaules kara uzrunas lietojums ir kļuvis vēl demokrātiskāks, īpaši jaunākajās paaudzēs, izzūd arī atšķirība starpdzimumu saskarē. 1967. gadā katoļu baznīca Francijā nolēma, ka Dievs lūgšanās un rituālos uzrunājams ar Tu, nevis Vous, kā tas bija pieņemts kopš 18. gs.
1. Tehniskais noformējums;
Paralēli ar tām gan daļā rakstu, gan dialektos kā uzrunas formula saglabājās arī dsk. 2. pers.onas vietniekvārda voi lietojums saistībā ar verba dsk. 2. personas formu.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Līdzīgs stāvoklis bija arī daudzās, īpaši, pilsētnieku, ģimenēs, kad bērni vecākus uzrunāja ar voi vai lei.
5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Savukārt starp sociāli vienlīdzīgiem sarunas biedriem pārēeja no vienas uzrunas formas uz otru nebija stingri sociāli reglamentēta, un viegli varēja notikt maiņa no vienas uzrunas formas uz otru (Serianni 2000).
9.1. Neuzmanības kļūda;
Valodniecībā par galveno ideoloģisko konceptu kļuva Bruno Miļorīni (Bruno Migliorini) definētais neopūrisms, proti – tendence izskaust no valodas tos aizgūtos elementus un neoloģismus, kas ir pretrunā valodas struktūrai, tā vietā dodot priekšroku tikai nepieciešamiem un pareizi veidotiem jaunvārdiem (Fanfani 2011; Cardia 2008). 1938. gadā par šādas valodas politikas upuri krita arī uzrunas forma lei. 15. janvārī rakstnieks Bruno Čikoņāni (Bruno Cicognani) publicēja rakstu, kurā cita starpā aicināja, atgriežozties pie antīkajām saknēm, un lietot vispirms jau vsk. 2. personas vietniekvārdu tu, bet līdzās arī voi kā cieņas un hierarhijas apliecinājuma zīmi (Nichil 2013, 244).
8. Tekstveide; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Tomēr visai bieži vērojams, ka pat vienasā sarunasā vai teksta ietvarosā uzruna var mainīties no vienskaitļa uz daudzskaitļa vietniekvārdu (Jucker 2012).
7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Vienskaitļa formas iegūst papildus nozīmes.
3. Vārddarināšana;
Pētnieku vidū nav pilnīgas vienprātības par šī procesa iemesliem, taču tieši sociālajam aspektam varēja būt liela loma. 17. gs. vidū izveidojās jauna kristiešu kustība jeb sekta “„Reliģiskā draugu biedrība” – t. s. kvēkeri.
1. Tehniskais noformējums;
Vienkāršība izpaudās ne tikai apģērbā, paražās, bet arī valodā. Īpaši sākuma periodā kvēkeriem raksturīga t. s. vienkāršā runa (angl. plain speech), kas izpaudās arī tādējādi, ka viņi nelietoja nekādus titulus, kā arī visus cilvēkus uzrunāja ar thou, arīpat sociāli augsti stāvošas personas (Finkenstaedt 1963, 174–213).
7.3. Neiederīgs vārds;
Piezīmes par tā lietojumu sniedz gan 19., gan arī 20. gs. valodas aprakstītāji. Ja 19. gs. thou pieminēts vairāk kā veca tradīcija, tadbet 20. gs. thou lietojums bieži uztverts kā personas nonicinājums un apvainojums (Finkenstaedt 1963, 225–226).
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 6.8. Palīgteikuma tips;
Vācu valoda Mūsdienu vācu valodā parasta ir divlocekļu pronominālā T/V uzrunas sistēma: vsk. 2. personas vietniekvārds du ‘tu’, ko lieto, uzrunājot ģimenes locekļus, tāpat arī tuvus paziņas un draugus, un Sie ‘Jūs’, ko izmanto formālā saskarsmē, kā arī uzrunājot cilvēkus, ar kuriem attiecības nav ļoti tuvas (Hickey 2003b).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Tomēr pakāpeniski, īpaši 15. un 16. gs., ihr lietošana ir apņēmusi plašākus sabiedrības slāņus, vispirms jau pilsētās, zaudējot sākotnējo pagodinājuma nozīmi.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Tādējādi 18. gadsimta vācu valodā bija izveidojusies pat četru locekļu uzrunas sistēma: du/ihr/er, sie (vsk.) /sie (dsk.).
1. Tehniskais noformējums;
Dsk. 2. persona ihr, kā arī vsk. 3. persona er/sie uzrunā saglabājas vien daļēji lauku apvidos. Šai laikā uzruna reizēm tiek noteikta arī dokumentos noteikta, piemēram, armijas reglamentos, tādējādi nostiprinot dsk. sie kā formālo uzrunu (Besch 1998, 101–102).
6.4. Vārdu secība;
Vairākkārt dažādu iestāžu un institūciju darbībā to centās ieviest ar rīkojumu un norādījumu palīdzību. 19. gs. 50. gados izveidoja “„ni biedrības”, 1858. gadā tika publicēts uzsaukums ni reformai, ko parakstīja visai daudzas augstdzimušas personas, ieskaitot kroņprinci Karlu (Carl). 1880. gadā aizsardzības ministrs izdeva rīkojumu, ka karavīri jāuzrunā ar ni, ja nelieto militārās pakāpes un vārdu. 1889. gadā Stokholmas policija noteica, ka, vēršoties pie cilvēkiem, policistiem jālieto ni (Teleman 2003, 152–153).
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.2. Savrupinājumi;
Cieņu varēja izrādīt arī ar uzrunu pan, pievienojot tai dažādus adjektīvus łaskawy ‘žēlīgs’, miłościwy ‘žēlīgs’, szlachetny ‘cēls’, wielmożny ‘cēls, varens’ u. c. (Klemensiewicz 1946, 33–38). 17. gs. bija nostiprinājušies vairāki veidi, kā uzrunājot vērsties pie sarunu biedra, norādot arī savstarpējās attiecības: 1. familiāras formas – vietniekvārds ty un verba vsk. 2. personas formas; 2. distancētas formas, kas norādīja uz pieklājību vai cieņu – a) vietniekvārds wy un verba dsk. 2. personas formas kopā ar titulu dažās uzrunu formulās; b) tituls un verba vsk. 2. personas formas; c) tituls un verba vsk. 3. personas formas.
1. Tehniskais noformējums;
To sāka izmantot arī tādās jomās strādājošie, kas iepriekš lietoja tikai ty vai wy, piem.ēram, strādnieki, mājkalpotāji.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tradicionālajās izloksnēs vietniekvārda wy un verba dsk. 2. personas formu lietojums pieklājības frāzēs, pat ģimenes ietvarosē, ir tomēr saglabājies pat vēl visjaunākos laikos (Dubisz 1996, 96).
7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Pēc Polijas neatkarības atjaunošanas 1918. gadā, bet īpaši pēc 2. pasaules kara no valsts iestāžu pusdes ideoloģisku apsvērumu dēļ kā uzrunas formu plašāk sāka izmantot apzīmējumu obywatel ‘pilsonis’, obywatelka ‘pilsone’, lai mēģinātu ierobežot biežo pan, pani lietojumu.
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība;
Sākotnēji tika izteiktas prognozes, ka šis lietojums varētu zināmās jomās konkurēt ar tradicionālo pan (Klemensiewicz 1946, 33–34, 40–42). Šo vārdu varas iestādes izmantoja dažādās oficiālās situācijās no varas iestāžu puses.
6.1. Saistāmība; 10.2. Sekundāra: vārdu secība;