Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 4305 vienumi
Piederību vai kādu citu personas sakaru ar ģeogrāfisko objektu norāda vai nu ar personvārdu (piemēram, Andža rīklīte, upīte, bijusī pļava Baldonē, „Añdžãm pļava bî. tã tâda šaûrâka kâ Suecas kanãls”, 1965; Jeguora sirds, lauks Liepkalnē, 1960), vai etnonīmu (čiganaste, pļava, „apmetušies čigāni”, 1965, žīda buorda, pļava Alūksnē, „šaura, gara, bārdas formas pļava”, 1969), vai īpašnieka amata nosaukumu, sociālo piederību vai nodarbošanos (Bērnu pēdiņš, akmens Ancē, „kad akmeņi bijuši mīksti, no kāda pazuduša bērna uz tā palikusi pēda”, 1935, Melderaste, pļava Krimuldā, 1968).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Nereti piederību izsaka ne tikai ar personvārdu, bet arī ar citu vietvārdu (Rēznas kauls, sēklis Salaspilī, 1959, Klinciņaste, pļava Cērkstē, pie Klinciņiem, 1973).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Lai gan pēc nosaukuma varētu šķist, ka ar tiem apzīmētas onomastiskajā leksēmā minētā dabas objekta daļa, lielākoties tešajos gadījumos tomēr ir metonīmisks pārnesums un norādīta saistība ar līdzās esošo objektu, proti, daudzviet sastopamie vietvārdi purvaste vai Purva kāja parasti ir nevis purva sašaurinātā daļa, kas iestiepjas citā teritorijā, bet gan pļavas pie purva, purva galā. Ķermeņa daļas nosaukums visbiežāk pievienots vārdam purvs vai pļava, bet ir arī sastopami vārdu savienojumi ar leksēmām ezers, dīķis, valks, dumbrs, liekna, mārks, sils, upe, strauts, mārks, sala, ceļš, rija, pirts, tilts, ceplis, kapi.
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Varbūt te cēlonis meklējams folklorā – arī izcelšanās teikās velns ir tas, kurš visaktīvāk piedalās zemes reljefa un nelielu objektu veidošanā.
7.1. Liekvārdība;
Liela grupa vietvārdu ar ķermeņa daļu nosaukumiem ir vārdu savienojumi, kuros anatomiskā leksēma ir atkarīgais komponents un atspoguļo tā saukto toponīmiskā jeb salīdzināmā ģenitīva nozīmi (Rapa 2014).
2.1. Vārdu pareizrakstība;
To apliecina arī Vladimirsa Toporovsa (Владимир Топоров) izveidotais plašais pārskats par to, kādas ķermeņa daļas pēc senajiem mītiem atbilst fizioģeogrāfiskiem objektiem dažādu tautu priekšstatos (Топоров 1971) – kopējās korelācijas „ķermeņa daļas nosaukums – ģeogrāfisks objekts” tendences neatšķiras no dažādu pasaules tautu mītos sastopamā. Ķermeņu daļu nosaukumi ir seni un godājami vārdi, kuru dubultā nozīme tautas atmiņā bijusi nostiprinājusies un viegli saprotama – ne velti lielu daļu no tiem ar topogrāfisku nozīmi lieto ne tikai vietvārdos, bet arī kopvalodā.
6.1. Saistāmība; 6.5. Izteicēja izveide;
UnTurklāt nav novadu un pat pagastu, kur tie vietu nosaukšanā nebūtu tikuši izmantoti.
7.3. Neiederīgs vārds;
Latviešu valodā vārdu vēsture – cilme, arī etimoloģija ir atrodama vispirms jau Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” (1923—–1946), kur daudzu šķirkļu nobeigumā īsi minēti vārda raduraksti vai to darinātājs.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Lielākā holandiešu valodas vārdnīca „Woordenboek der Nederlandsche taal” iznākusi 43 sējumos no 1864. līdz 2001. gadam.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Tātad gandrīz 140 gadu garumā!
7.2. Mazvārdība;
Valodām ar mazāku rakstu pieminekļu skaitu nav obligāti nepieciešamas atsevišķu periodu vārdnīcas, tomēr arī tādām vēsturiskās vārdnīcas var būt ļoti plašas. Piem.ēram, baltkrievu vēsturiskā vārdnīca „Гістарычны слоўнік беларускай мовы”, kurai kopš 1982. gada iznākuši 30 neliela formāta sējumi, kas aptver leksiku līdz vārdam Рушать. Īpašas vēsturiskas vārdnīcas gan vēl nav mūsu kaimiņu tautām – igauņiem un lietuviešiem.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Tomēr plaši lietuviešu valodas seno rakstu pieminekļu materiāls izmantots 20 sējumu izdevumā „Lietuvių kalbos žodynas” (1941—–2002), kas tagad pieejams arī internetā: www.lkz.lt.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Vienlaikus gan igauņu, gan lietuviešu valodnieki veic priekšdarbus vēsturiskās vārdnīcas rakstīšanai – digitalizē vecos rakstus pieminekļus un veido valodas korpusu.
6.1. Saistāmība;
Saprotams, ņemot vērā iepriekš minētās dažādu valodu vārdnīcas – to apjomu un sastādīšanas laiku – projekta dalībnieki apzinās, ka četros gados iespējams veikt vien visai nelieliu iestrādi vārdnīcai.
6.1. Saistāmība;
Jaunajā projektā plānots palielināt izstrādāto un publicēto šķirkļu skaitu līdz aptuveni 1000 šķirkļiem, turklāt cenšoties reprezentatīvi pārstāvēt visas vārdšķiras.
6.1. Saistāmība; 6.5. Izteicēja izveide; 6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
No perioda sākuma līdz 1714. gadam bibliogrāfiskajā rādītājā „Seniespiedumi latviešu valodā 1525—–1855” (1999) ir 138 bibliogrāfiskas vienības.
1. Tehniskais noformējums; 7.2. Mazvārdība;
Tāpēc plānots projekta laikā korpusam pievienot vispirms trūkstošos nozīmīgākos izdevumus – G. Manceļa vārdnīcu „Lettus” (1638), 1685. gada Kurzemes baznīcas rokasgrāmatu „Vermehretes lettisches Handbuch”, atsevišķus Georga Elgera darbus. 16.—–17. gs. latviešu valodas materiālu veido ne tikai iespiestie teksti, bet arī manuskripti.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Megastruktūru veidos informatīva ievaddaļa, vārdnīcas raksturojums, avotu, saīsinājumu u. c. saraksti, kā arī vārdnīcas šķirkļu kopums.
1. Tehniskais noformējums;
Tie ir gan personvārdi (Ecehiels, Elizabete, Mozus u.  c.), gan vietvārdi (Ieģipte, Kana, Roma u.  c.), kas var būt gan latviskas cilmes, gan aizgūti.
1. Tehniskais noformējums;
Nobeigums Latviešu vēsturiskās vārdnīcas projekts ir tikai savas tapšanas sākuma stadijā, kaut darbs ir aizsākts jau pirms vairāk nekā desmit gadiem.
3. Vārddarināšana;