Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 3548 vienumi
Pavisam no jauna ne tikai 2016. gada korpusā kopumā, bet arī biežāk lietoto vārdu sarakstā ienākušas tādas leksēmas kā vegāns, fitness, džihādists, politiķe, tenisiste, kas (nav atrodamas 2008. gada korpusā).
7.2. Mazvārdība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Svešvārds vegāns gan lietots tikai četros dokumentos, bet kopējais vārdlietojumu skaits sasniedz 54, un var teikt, ka tā popularitāte saistāma ar vegānisma kā atšķirīga uztura režīma un dzīvesveida izplatīšanos sabiedrībā.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Verbu un adjektīvu sarakstokopās atšķirības nav tik ievērojamas, saraksti ir daudz vienmuļveidīgāki.
7.3. Neiederīgs vārds;
Adjektīvu sarakstos (30 biežāk lietotos adjektīvus sk. 3. tabulā) gandrīz neparādās vārdi, kas vienā korpusā ir biežāk lietoto svešvārdu sarakstā, bet otrajā korpusā vispār nav konstatēti, tātad par populārāko internacionālas cilmesbūtisku adjektīvu nomaiņu runāt nevar.
3. Vārddarināšana; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 4.4. Cita vārdšķira;
Ja aplūko 2016. gada adjektīvu sarakstu, var redzēt, ka līdz pat 57. pozīcijai adjektīvi, kas atrodami šajā sarakstkopā, sakrīt ar adjektīviem, kas ir 2008. gada sarakstā, tikai atšķirīgā pozīcijā.
7.3. Neiederīgs vārds;
Trīsdesmit 2016. gadā un 2008. gadā biežāk lietotie adjektīvi (svešvārdi) Verbu sarakstos pirmajiem pieciem verbiem gandrīz sakrīt pat biežāk lietoto verbu pozīcijas (sk. 4. tabulu).
7.1. Liekvārdība;
Interesanti, ka biežuma ziņā gan 2016., gan 2008. gadā no sekotājiem ir krietni atrāvušies divi biežāk lietotie verbpirmie divi – informēt un plānot.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Atšķirības abu apskatīto gadu verbu sarakstokopās, šķiet, daļēji skaidrojamas ar tekstu specifiku, nevis leksēmu popularitātes maiņu.
7.3. Neiederīgs vārds;
Parasti ar asti vietvārdos apzīmē šauru zemes objekta daļu, kas iestiepjas citā teritorijā, bet, apkopojot leksēmas nozīmes nianses, kas minētas vietvārdu ekspedīciju vākumu komentāros, var atrast arī citas papildnozīmes un noteikt pilnu leksēmas nozīmju spektru: aste ir ‘kāda dabas objekta (parasti pļavas) šaura, iegarena, neliela, līkumaina, bieži vien nevērtīga vai aizaugusi daļa, kas iestiepjas citā teritorijā vai atrodas attālākajā kādas telpas daļā’ (Rapa 2008, 156), piemēram, Garā aste, pļava Daugmalē, „gara pļava mežā”, 1965, Vilkaste, pļava Lībagos, „tieva, gara pļava Andumu mežā”, 1962, Aste, pļava Kabilē, „šaura, šaura pļaviņa, kur nejēdzīgi cieta zāle”, 1969, Krievaste, pļava Popē, „tād nelab zāl [..] aug”, 1964. Šā vārda topogrāfiskā nozīme vēl atrodama Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcā (ME I, 145) un Elgas Kagaines un Silvijas Raģes Ērģemes izloksnes vārdnīcā (ĒIV I, 101), kā arī B.enitas Laumanes pētījumos (Laumane 1987, 157–163), taču vēlākos leksikogrāfiskajos avotos tā nav iekļauta, turklāt pēc jaunākajās ekspedīcijās savāktajām vietvārdu paralēlformām nojaušams, ka daudzos pagastos apelatīvs aste tiek atmests vai nomainīts pret citu (Rapa 2008).
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;
Leksēmas galva (vai tās sinonīmu) topogrāfiskā nozīme ‘kalna virsotne’ vairāk izplatīta cittautu vietvārdu krājumā nekā latviešu toponīmijā, kur ar vārdu galva biežāk apzīmētas pļavas, retāk – apaļu kalnu virsotnes (piemēram, Roga golva, pļava Maltā, 1956, Paiķenes galva, pļava Mālupē, „tur kāds Paiķis racis grāvjus”, 1949, Kazas golva, kalns Grašos, 1973).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Vārdam krūts respektīvi. krūte Mīlenbaha-–Endzelīna vārdnīcā atšķirībā no mūsdienu leksikogrāfiskajiem avotiem kā pirmā sēma dota topogrāfiskā nozīme ‘paaugstinājums, pakalns, paugurs’ (ME II, 293), kas augšzemnieku izloksnēs joprojām sastopama (piemēram, Kryutine, pļava Vidsmuižā, „pļava, kurā daudz ciņu – izloksnē kryušu”, 1953).
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;
Leksēmas piere topogrāfiskā nozīme saglabājusies līdz pat mūsdienām – tā minēta gan Mīlenbaha–Endzelīna, gan Latviešu literārās valodas vārdnīcā, kur šis vārds skaidrots kā ‘kalna virsotne’ (ME III, 284) jeb ‘virsotne, stāvākā vieta (piemēram, kalnam, pauguram)’ (LLVV VI2, 111).
1. Tehniskais noformējums;
Leksēma kauls ar metaforisku nozīmes pārnesumu var tikt attiecināta arī uz citas kategorijas objektiem, kas, līdzīgi kā dzīvai būtnei kauls, dabā ir apslēpti – parasti tumšu ūdeņu vai dziļa meža ieskauts (Baltais kauls, mežs Lejasciemā, „neliels siliņš, kurā aug baltas sūnas”, 1969).
1. Tehniskais noformējums;
Kaut Latvijas teritorijā bieži lietots (piemēram, Vēdera purviņš Jaunlaicenē, „apaļš kā vēders”, 1979; Kazas vēders, lauks Aknīstē, 1939; Vēderis, ezers Cirgaļos, „iekš viņa ietek purva ūdeņi”, 1957), pasaules toponīmijā vēdera nosaukums sastopams reti (slāvu ģeogrāfiskās nomenklatūras vārdu pētnieks Eduards Murzajevs (Эдуард Мурзаев) nemin nevienu šādu gadījumu) (Mурзаев 1974, 126–135).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Lai gan skaitliski daudz mazāk, bet daudz pārliecinošāk latviešu nomenklatūras vārdu krājumā sastopams cits vēdera nosaukums: bundzis (ME I, 350) ar nozīmi ‘ezers, dīķis’ (piemēram, Bundzis, dīķis Cirgaļos, „tâc plèņķis – iẽlejĩc ìekš mãla kal̃niẽm – dĩķis”, 1957).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Zīmīgi, ka meža dzīvnieka ķermeņa daļu vārdos sauc lielākoties mežus un meža pļavas vai kādu apgabalu netālu no meža, turpretim par mājdzīvnieka ķermeņa daļāmu vārdos – lauksaimniecībā izmantojamus zemesgabalus.
7.2. Mazvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Piederību vai kādu citu personas sakaru ar ģeogrāfisko objektu norāda vai nu ar personvārdu (piemēram, Andža rīklīte, upīte, bijusī pļava Baldonē, „Añdžãm pļava bî. tã tâda šaûrâka kâ Suecas kanãls”, 1965; Jeguora sirds, lauks Liepkalnē, 1960), vai etnonīmu (čiganaste, pļava, „apmetušies čigāni”, 1965, žīda buorda, pļava Alūksnē, „šaura, gara, bārdas formas pļava”, 1969), vai īpašnieka amata nosaukumu, sociālo piederību vai nodarbošanos (Bērnu pēdiņš, akmens Ancē, „kad akmeņi bijuši mīksti, no kāda pazuduša bērna uz tā palikusi pēda”, 1935, Melderaste, pļava Krimuldā, 1968).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Varbūt te cēlonis meklējams folklorā – arī izcelšanās teikās velns ir tas, kurš visaktīvāk piedalās zemes reljefa un nelielu objektu veidošanā.
7.1. Liekvārdība;
Liela grupa vietvārdu ar ķermeņa daļu nosaukumiem ir vārdu savienojumi, kuros anatomiskā leksēma ir atkarīgais komponents un atspoguļo tā saukto toponīmiskā jeb salīdzināmā ģenitīva nozīmi (Rapa 2014).
2.1. Vārdu pareizrakstība;
To apliecina arī Vladimirsa Toporovsa (Владимир Топоров) izveidotais plašais pārskats par to, kādas ķermeņa daļas pēc senajiem mītiem atbilst fizioģeogrāfiskiem objektiem dažādu tautu priekšstatos (Топоров 1971) – kopējās korelācijas „ķermeņa daļas nosaukums – ģeogrāfisks objekts” tendences neatšķiras no dažādu pasaules tautu mītos sastopamā. Ķermeņu daļu nosaukumi ir seni un godājami vārdi, kuru dubultā nozīme tautas atmiņā bijusi nostiprinājusies un viegli saprotama – ne velti lielu daļu no tiem ar topogrāfisku nozīmi lieto ne tikai vietvārdos, bet arī kopvalodā.
6.1. Saistāmība; 6.5. Izteicēja izveide;