Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 3579 vienumi
Tā ir arī pirmā normatīvā latviešu valodas gramatika, kas bija galvenā rokasgrāmata latviešu valodas apguvē līdz pat Otrajam pasaules karam. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā sākās dialektu pētniecība, kurā iesaistījās arī latviešu valodnieki – Jānis Kauliņš, Juris Plāķis u. c. Nozīmīgāko darbu paveikuši Jānis Endzelīns kopā ar Kārli Mīlenbahu, 20. gs. sākumā apbraukādami daudzas Latvijas vietas, vācot izlokšņu materiālu. 20. gs. sākumā RLB Zinību komisija atkal atgriezās pie latviešu rakstības reformas problēmas. 1904. gadā izveidoja ZK Valodniecības nodaļu, bet 1908. gadā – īpašu Ortogrāfijas komisiju, kas tad arī izstrādāja jauno, vēl mūsdienās lietojamo, latviešu valodas ortogrāfiju, kuras praktiska ieviešana gan turpinājās vēl līdz gadsimta vidum.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Vitebskas guberņā starp 1865. un 1904. gadu bija aizliegts iespiest un izplatīt grāmatas latviešu valodā latīņu burtiem.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Jau 1903. gadā Pēterburgā notika neliela apspriede par latgaliešu rakstu valodas tālāko attīstību.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Tā kopā ar lībiešu-–vācu valodas vārdnīcu „Livisch-–deutsches und deutsch-–livisches Wörterbuch” iznāca 1861. gadā Pēterburgā. 20. gs. pirmajā gadu desmitā, neraugoties uz zināmiem ierobežojumiem no Krievijas varas iestāžu puses, latviešu valodniecība un latviešu rakstu valodas lietojums vērsās plašumā.
1. Tehniskais noformējums; 7.2. Mazvārdība;
Līdz ar Latvijas Augstskolas (vēlāk – Universitātes) nodibināšanu (1919) tajā izveidoja Filoloģijas un filozofijas fakultāti, kurā darbu atrada vairums latviešu valodnieku – vispirms Ernests Blese, tad Jānis. Endzelīns, Pēteris Šmits, Juris Plāķis, Anna Ābele, Pēteris Ķiķauka un citi.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Zinātnisku rakstu publikācijaiām radās speciāli izdevumi – „Latvijas Universitātes raksti”, „Filologu biedrības raksti”, „Ceļi”.
6.1. Saistāmība;
Pirmie lēmumi valstiskā līmenī tika pieņemti 1920. gadā.
7.2. Mazvārdība;
Tieši šo normu arī kodificēja pirmā oficiālā – Latviešu valodas krātuves sagatavotā – „Latviešu pareizrakstības vārdnīca” (1942).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Līdztekus latviešu rakstu valodai arī „latgaliešu izloksnei” 1921. gadā tika dotas tiesības oficiālai izmantošanai darbvedībā Latgales teritorijā.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Bija steidzīgi vajadzīgas mācībgrāmatas. Francis. Trasuns izdeva savu „Łatvišu Vołudas Gramatika del łatgališim” (1921).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Notika vairākas dažādu līmeņu ortogrāfijas apspriedes (1921, 1923, 1927–1929), un 1929. gadā oficiāli apstiprināja „Noteikumus par latgaliešu izloksnes ortogrāfiju”.
7.2. Mazvārdība;
Jau 1920. gadā Kurzemi apmeklēja Lauri Ketunens un Oskars Loritss.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Līdz 1926. gadam ar abu zinātnieku rūpēm iznāca kopā piecas šādas grāmatiņas. 1923. gadā nodibināja Lībiešu savienību, par kuras pirmo priekšsēdi kļuva Kārlis Stalte, kas palīdzēja L. Ketunenam viņa vārdnīcas „Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung” (1938) sagatavošanā, kā arī pārtulkoja lībiešu valodā Jauno Derību „Ūž testament” (1937, 1942).
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Pēc Padomju Savienības parauga tūliņ pēc kara tika pārveidota gan izglītības, gan zinātnes sistēma. 1946. gadā nodibināja Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju, kurā iekļāva Valodas un literatūras institūtu, kas jau 1945. gadā pie LVU bija izveidots uz agrākās Latviešu valodas krātuves bāzes.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Padomju Savienībā jau kopš trīsdesmitajiem gadiem par noteicošo bija kļuvis pseidozinātniskais marrisma novirziens valodniecībā, kas īpaši asi vērsās pret salīdzināmi vēsturisko valodniecību, kuras tika nodēvēta par „buržuāzisku”.
7.3. Neiederīgs vārds;
Endzelīna „Latviešu valodas gramatikas” tulkojums ar papildinājumiem, par ko 1958. gadā autors saņēma oficiālo Ļeņina prēmiju.
1. Tehniskais noformējums; 7.2. Mazvārdība;
Valodniecības vēsturē lielākā nozīme ir tieši pirmajam – tajā mācījušies vai strādājuši, piem.ēram, Antoņina Reķēna, Marta. Rudzīte, Jānis Rozenbergs, Rasma Grīsle.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Arī citos pētījumos – disertācijās un publikācijās – latviešu valodnieku uzmanības lokā līdzās dialektiem par galveno objektu kļuva mūsdienu latviešu valoda, tās dažādie aspekti.
6.1. Saistāmība;
Pēc šī normas avota publikācijcēšanas varēja aktivizēties arī praktiskais literārās valodas kopšanas darbs.
3. Vārddarināšana;
To īpaši sekmēja speciāla populāra izdevuma „Latviešu valodas kultūras jautājumi” aizsākšana 1965. gadā.
7.2. Mazvārdība;