Var piekrist šim pētnieka secinājumam, pieminotņemot vērā, ka tradicionāli prezidenta funkcijas ir reprezentatīvas un nav tiešā veidā saistītas ar kāda konkrēta mērķa sasniegšanu, kā tas ir, piemēram, politiskoajām partijām, kuru mērķis ir panākt sev tīkamu tautas balsojumu.
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
|
Tomēr arī prezidentu diskursā jāvērtē konteksts, proti, attiecīgās runas laiks vēsturiskā aspektā, vieta, mērķa auditorija un viņutās vēlmes, prezidenta piederība vai nepiederība pie kādais konkrētais politiskaiās partijais vai ideoloģijais, kā arī paša prezidenta personība. Attiecīgi, tTā kā prezidents pēc būtības ir politiska persona jeb politiķis, prezidentu runas pieder pie politiskamā diskursam. Vērtējot toNosakot, vai prezidenta runā irsaskatāma manipulācija, argumentācija, pārliecināšana, vai arī tas ir vienkārši dialogs ar tautu, jāvērtē arī attiecīgo runu konteksts un to ietekmējošie faktorifaktori, kas to ietekmē.
3. Vārddarināšana;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Padomu runa tipiski uzrunā klausītājus un netieši aicina tos vai nu kaut ko darīt, vai arī kaut ko nedarīt, “„pierunāt vai atrunāt”.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Runātājs iesaka kaut ko labāku, līdz ar to runas mērķa iedarbības sfēra ir vērsta uz nākotni.
7.1. Liekvārdība;
|
Tiesu runa vai nu kādu apsūdz, vai aizstāv.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Savukārt, parādes runa vai nu slavē, vai nopeļ kādus cilvēkus vai notikumus, uzsverot skaisto vai apkaunojošo un koncentrējoties uz tagadni (Aristotle 1959).
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Tāpat jāuzsver, ka prezidenta runu mērķis nav tiešā veidā kādu apsūdzēt, aizstāvēt vai attaisnot (izņemot gadījumus, kad tiek pildīta ieslodzīto attaisnošanas funkcijaattaisnoti ieslodzītie), pārliecināt vai argumentēt kādas politiskas darbības lietderīgumu vai nelietderīgumu, bet drīzāk uzrunāt tautu dialoga veidā, iedvesmot, rosināt uz labām domām un darbiem, veidot un atspoguļot nacionālo identitāti un kopības sajūtu tautā.
7.1. Liekvārdība;
|
Lai gan Aristoteļa uztverē “rēretorika” jeb runas māksla nav manipulēšana ar klausītāju jūtām (Rūmniece, Rotkale 2020, 12) un kādu apslēptu paņēmienu kopums pārliecināšanai, viņš atzīst, ka, lai argumenti būtu pārliecinoši, tiem ir jābūt saistītiem ar klausītāja vērtībām un jāizraisa jūtas (ibid., lai tie būtu pārliecinoši (Aristotelis 2020, 12).
1. Tehniskais noformējums;
2.1. Vārdu pareizrakstība;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.4. Vārdu secība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tēns Vvan Deiks (Teun Adrianus van Dijk) norāda, ka kritiskā diskursa studiju virzienskatījumā manipulācija ir viens no domāšanas ietekmēšanas paņēmieniem līdzīgi kā pārliecināšana vai informēšana (Teun Adrianus Van Dijk 2006, 560).
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Tāpat manipulācija vienmēr sevī ietver varas izmantošanu ar nolūku pārliecināt klausītāju, likt domāt vai rīkoties vien runātājam izdevīgā veidā.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Jāatzīmē, ka manipulācija bieži vien saskatāma tikai no analīzesvērtētāja skatpunkta, un pats runātājs var neapzināties sava diskursa manipulatīvo efektu.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Manipulācijai mūsdienās tiek piedēvēta negatīva konotācija, jo pats manipulēšanas fakts ir “„sociālo normu pārkāpums”, tādēļ tiek uztverts kā nevēlams “„retorikas izpratnē” (turpatVan Dijk 2006, 560).
1. Tehniskais noformējums;
|
Taču manipulācija būtu arī skatāma arī kā pārliecināšanas forma.
6.4. Vārdu secība;
|
Atšķirība starp manipulāciju un pārliecināšanu meklējama mērķa auditorijas lomā, proti, pārliecināšanas stratēģija atļauj klausītājam iznovērtēt argumentus un tos pieņemt vai noraidīt, savukārt, manipulācijā mērķa auditorijas loma ir pasīva un argumenti tai tiek netieši uztiepti, šie diskursa dalībnieki var tikt uztvertami kā manipulācijas upuri. Šādas situācijas rodas tāpēc, ka tipiski klausītājs nesaprot runātāja nodomus un/vai tam trūkst informācijas un zināšanu par konkrēto diskursa tēmu, lai spētu manipulācijai pretoties.
3. Vārddarināšana;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Lai padarītu informāciju mazāk tiešu, skaidru un saprotamu, konkrētas diskursīvās grupas, piemēram, politiķi vai mediji, var apzināti lietot sarežģītas teikumu struktūras teikumus vai leksiku, tādējādi potenciāli manipulējot ar klausītāju (Van Dijk 2006).
6.4. Vārdu secība;
7.2. Mazvārdība;
|
Taso patsšu var tikt panākts arī ar pārliecināšanasu, informēšanasu, izglītošanasu un instruēšanas palīdzību, ietekmējot klausītāja domāšanu un netieši arī rīcību. (Van Dijk 2006). Manipulācija demokrātiskā sabiedrībā nav atbalstāms retorikas paņēmiens, jo tā pārkāpj klausītāja tiesības uz vienlīdzību.
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
|
No kognitīvo procesu skatpunkta manipulācija nav nekas īpašāks vai atšķirīgāks pars no parastuas diskursa apstrādies īslaicīgajā atmiņā, proti, atmiņā ilgāk paliek tā informācija, kas ir izcelta ar dažādu diskursīvo stratēģiju palīdzību.
4.3. Īpašības vārds;
6.1. Saistāmība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tomēr visbiežāk manipulācijas mērķis ir tieši ilgtermiņalaicīgā atmiņa, kurā glabājas klausītāja piederības sajūta, kolektīvā atmiņa, ideoloģijas un tamlīdzīgi.
4.1. Lietvārds;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Van Deiks (2006) apgalvo, ka atšķirībā no pārliecināšanas manipulācijas mērķis ir dziļākas kognitīvās struktūras, kas atmiņā paliek ilgāk (Van Dijk 2006). Lingvistiskās manipulācija ir dažādu lingvistisko līdzekļu (piemēram, eifēmismu, retorisko jautājumu, metaforu) lietojums, lai maskētu vai, tieši pretēji, izceltu kādu konkrētu informāciju (Roziņa and, Karapetjana 2009,; Placinska and, Karapetjana 2016).
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Linda Lauze (2018) norāda, ka “M„mutvārdu tekstā dialogs dominē gan tiešā nozīmē kā galvenā teksta izpausmes forma, gan pārnestā – kā adresanta un adresāta mijiedarbe.” un jautājuma formā ir iespējams izteikt pamudinājumu: „Pēc savas uzbūves tie ir it kā jautājuma teikumi, bet šo izteikumu mērķis ir pamudināt uzrunāto personu izdarīt kādu darbību.” Sarunvalodas sintakses, kā arī ikdienas saziņas pētījumi apliecina, ka mutvārdu tekstā ir izplatīti gadījumi, kad jautājuma veidā tiek izteikts netiešs lūgums.” (Lauze 2018, 169) Ja vērtējam Latvijas Valsts prezidentu runas valsts pastāvēšanas simts gados, jāsakateic, ka gan prezidenti, gan arī situācijas, kurās tauta tiek uzrunāta, ir ļoti dažādas un arī runās parādās dažādas stratēģijas un lingvistiskie paņēmieni, p. Parasti tās nav tieši vērstas uz klausītāju pārliecināšanu vai manipulēšanu, bet drīzāk var tikt skatītāmas kā dialogs ar sabiedrību par tai nozīmīgiem jautājumiem (Wilson 2015, 1).
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.2. Mazvārdība;
|