Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 5105 vienumi
Viņuprāt, galvenais neveiksmes iemesls – katoļu garīdzniecība (tā slepus aizliegusi lietot izdevumus ar krievu burtiem un organizējusi to drukāšanu ārpus Lietuvas), retāk pieminēta vietējā muižniecība vai lietuviešu tautiskās savdabības aizstāvji (Vėbra, 1996, 23).
1. Tehniskais noformējums;
Tomēr galvenais iemesls, kuršas drukas aizliegumu Lietuvā padarīja pēc būtības neīstenojamu, bija Mazās Lietuvas klātbūtne un zemākā lietuviešu tautas slāņa – zemnieku – pašapziņas pieaugums.
7.3. Neiederīgs vārds;
Mazā Lietuva ir kultūrvēsturiskais novads ārpus senajām Lietuvas etniskajām zemēm – senprūšu zemju austrumu daļa, ko, sākot ar 14. gs. beigām, intensīvi kolonizēja migranti no Lietuvas.
6.1. Saistāmība;
Veidojot vairāk nekā pusi no etniskā īpatsvara, lietuvieši līdz 17. gs. apdzīvoja teritoriju, kas apmēram sakrīt ar mūsdienu Krievijas Kaļiņingradas apgabalu (izņemot Sembas pussalu) un Lietuvas Klaipēdas apriņķi,.
5.2. Lieka pieturzīme;
Tiesa, pēc tam divu gadsimtu laikā līdz 19. gs. lietuviešu kompaktais areāls samazinājies (galvenokārt mēra epidēmiju, jaunu vācu kolonizācijas viļņu un iekšējas pārvācošanas dēļ).
1. Tehniskais noformējums;
Taču izsenis, jau kopš 16. gs. vidus, bija jūtams Mazās (Vācijas) Lietuvas kultūras tradīciju pārākums pār Dižlietuvas (vēsturiski etniskās) tradīcijām –: Austrumprūsijā grāmatu izdevniecība sākusies 50 gadu agrāk, izdevumu bija daudz vairāk, kultūras dzīve – intensīvāka, izglītība – augstākā līmenī. Šis pārākums saglabājās līdz 19. gs. 80.–90. gadiem – brīdim, kad, rodoties pirmajām zemnieku inteliģentu paaudzēm, pašā Dižlietuvā strauji sākās lietuviešu tautas atmoda, savukārt tikko (1871. gadā) apvienotajā Vācijā ļoti agresīvas kļuva vāciskās asimilācijas tendences.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Var tēlaini teikt, ka mūsdienu Lietuvā pārgājisa ir pārmantojusi Mazās Lietuvas garsu un dvēselei, un tā būs taisnpatiesība – pat lietuviešu literārā valoda (kopvaloda) ir tuvāka tieši tam dialektam, kurā runājuši Mazās Lietuvas lietuvieši, un rakstu valodai, kuru gadsimtiem kopuši šī kultūrvēsturiskā reģiona pārstāvji.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Arvien intensīvāk darbojās ļoti specifiskās un, šķiet, ienesīgaās nodarbes pārstāvji – grāmatu kontrabandisti jeb grāmatnesēji (liet. knygnešiai), no kuriem, kā rāda sodīšanas statistika (3090 aizturēšanas gadījumu un 2854 sodītās personas);, īsto grāmatu piegādātāju ir bijis 26,9 %, grāmatu izplatītāju – 27,8 %, grāmatu glabātāju – 26,9 % (Merkys 1994, 9). Šie cilvēki bija galvenokārt zemnieki no dažādiem Lietuvas reģioniem, bet īpaši pieminams ir Lietuvas pierobežā netālu no Skaistkalnes dzīvojušais Jurģis Bielinis, kurš piegādājis arī latviešu izdevumus (par viņa darbību sk.
1. Tehniskais noformējums; 4.3. Īpašības vārds; 5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.2. Mazvārdība; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Grāmatu nogādāšanu pāri Vācijas-–Krievijas robežai veicināja vēl viens apstāklis, kas apliecināja varas lēmumu neapdomīgumu.
1. Tehniskais noformējums;
Turpretī kirilicā drukātās „lietuviešu” grāmatas 40 gadu posmā bijušas tikai 55 (ar variantiem – 63) (Merkys 1994, 9) vai 54 (Stasiukaitienė 2006, 32), kopējā tirāža sasniegusi vien 165 tūkst.ošus eksemplāru (Vėbra 1996, 242).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Grūti izvērtēt ar statistisku precizitāti, bet uz Latgalei domāto grāmatu izdošanu drukas aizliegums atstājis – kun tas varētu būt no pirmā acu uzmetiena pārsteidzoši – relatīvi pat vēl mazāku ietekmi.
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
No 1730. gada līdz 1865. gadam nodrukāti 74 (no tiem 19. gadsimtās. – 63) izdevumi latgaliešu rakstu valodā (Seiļ 1944a, 9–15), taču šis skaits precizējams, piemēram, Skaidrīte Kalvāne norāda potenciāli lielāku skaitu – 95 (Kalvāne 2012, 6–13).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tiesa, kādreizējais Viļņas mācību apgabala inspektors un aizlieguma atbalstītājs Ivans Korņilovs norādīminējis vēl (neticami un nepamatoti) lielāku daudzumskaitu: Viļņā vien 1854.–1865. gadā esot nodrukāti 180 latviešu izdevumi (citāts no Brežgo 1944, 163).
7.3. Neiederīgs vārds;
To apjomu bez speciāla pētījuma noteikt ir gluži neiespējamsi, taču Vītauta Merķa (Vytautas Merkys) grāmatā (1994) minētie latviešu grāmatu konfiskācijas fakti rāda, ka to izplatīšana bijusi ievērojama. Ņemot vērā arī grāmatu pārrakstītāju darbību, var piesardzīgi apgalvot, ka Latgalē kopējā situācija, salīdzinot ar kaimiņzemi, raksturojama šādi – lielāks oficiāli pieejamo izdevēju skaits, iespējas tikt pie nelegāli iespiestajām un kontrabandas ceļā piegādātajām grāmatām, intensīvāka tekstu apmaiņa ne tikai drukātajā, bet arī pārrakstītajā formā. Šādu pavairošanas veidu, starp citu, varējis veicināt ne vien drukāto grāmatu trūkums vai dārdzība, bet arī īpaši liels pieprasījums dažos apvidos, kur izsenis bijusi stiprpēcīga lasīšanas tradīcija.
2.4. Īpašvārdu atveide; 6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Anna Stafecka ir pamanījusi interesantu kopsakarību starp pārrakstīšanu un lasītprasmi – tajos apvidos, kur tā bijusi izplatīta, drukas aizlieguma beigās lasītprasme bijusi gandrīz divreiz lielāka (76,5 % pret 39,2 %) (Jūrdžs 1999, 11; Stafecka 2003, 54).
1. Tehniskais noformējums;
Taču šiāds stāvoklis varēja būt jau arī pirms drukas aizlieguma – to var izskaidrot arī tāar to, ka ilgstošs un augošs pieprasījums veicina dažādākas piedāvājuma formas.
6.1. Saistāmība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Turklāt Latvijā, kā arī Lietuvā, 1864.–1880. gadā (ar papildu metienu 1884. g.) četras kirilicā drukātās Latgalei domātās grāmatas, kuras pat nebija latgaliskas (ābece, dažus gadus gājiznākušais kalendārs, krievu valodas mācību grāmata un no katoļu liturģijas viedokļa izkropļota lūgšanu grāmata; par izdevumu tapšanas gaitu sk.
7.3. Neiederīgs vārds;
Jākonstatē, ka drukas aizliegums nevienvisā 40 gadu ilgajā laikposmā nav bijis viengabalains, bettieši pretēji – ar izteiktām lokālajām īpatnībām, nevienādi intensīvs – pakļauts iekšējās politikas straumēm, galu galā vājinājies un atcelts Krievijas iImpērijā pamodušos tautu spiedientautu atmodas spiediena rezultātā.
2.3. Sākumburti; 4.3. Īpašības vārds; 6.4. Vārdu secība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Kāpēc vietējās varas rīkojumi, kuri pat nebija pienācīgi formulēti, bieži izteikti mutiski, retāk rakstiski, turklāt kas tā arī netika līdz galam imperatoru izsludināti kā likums, vispār tika plānoti un virzīti?
7.2. Mazvārdība;
Ko impērijas administrācija un tai palīdzējušie tā laikmeta filologi slavofili zināja par baltu tautām, un vai gadījumā (to rāda spiediens uz G. fon Manteifeli atteikties no nodoma izdot „lietuviešu” grāmatas) netika jaukti Vitebskas guberņas (Latgales vēsturiskajās robežās) latvieši ar lietuviešiem – ne tikai vienas katoļu konfesijas, bet arī līdzīgās valodas dēļ, ko varēja ietekmēt nepilnīga tā laikmeta baltu valodu izpēte šajā laikmetā? Šādi jautājumi ir radušies, pētot šo tēmu, taču atbildes, daudzas no kurām daudzas būtu negatīvas, iederētos plašākā publikācijā – tās atklātu visai paradoksālas 19. gs.
6.4. Vārdu secība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;