Pat humanitāro zinātņu darbos vārdu „Latgales”, „latgalisks” lietojums ir daudznozīmīgs un bez atsevišķiem paskaidrojumiem var izraisīt pārpratumus, piemēram., kad tiek runāts par dialektu klasifikācijām, kas nevienādi pārklāj kultūrvēsturiskos novadus: šeit pilnīgi iespējami tādi terminoloģiskie salikumi kā Latgales latgaliskās izloksnes, Vidzemes latgaliskās izloksnes, Latgales sēliskās izloksnes – šo salikumu otrie vārdi var būt attiecināmi uz īpatnībām, kas ir ārpus epicentra, t. i., konkrētajiem kultūrvēsturiskajiem reģioniem.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Varbūt šaurāka „runāt latgaliski” nozīme – „runāt katoliski”, taču šo jau iznīkušo terminu, kā izskatās, lietoja Latgales luterticīgo pagastu iedzīvotāji. Termins „i Latgale”, „latgalieši”, „latgaliešu valoda/ dialekts/ izloksne” etnolingvistiskajā terminoloģija nostiprinājās 20. gadsimtas. sākumā, F.kad Francis Kempams izdodoteva monogrāfiju „Latgalieši” (Kemps 1910, skat. arī E-Kemps). Šie termini, kuri no baltu tautu vēstures viedokļa ir salīdzinoši jauni, kaut arī ņemti no viduslaiku hronikām, bija domāti tā laika Vitebskas guberņas latviešu apdzīvotās teritorijas, latviešu etnosa un latviešu izloksnes apzīmēšanai, nomainot nederīgus terminus „Inflantija”, „inflantieši”, „inflantiešu valoda”, un t. Tie bija pretstatīti tā paša līmeņadiem terminiem „kā Baltija”, „baltieši”, „baltiešu valoda/ dialekts/ izloksne”, kas attiecīgi apzīmēja teritoriju, latviešu etnosu un izloksnes, izplatītas Baltijas administratīvajā provincē, kurā savukārt tika iekļautas trīs guberņas – Kurzemes (Kurļandijas), Vidzemes (Lifļandijas) un Igaunijas (Estļandijas) (pats termins „Baltijas provinces” ir tulkojums no vācu valodas: [Russische] Ostseeprovinzen, sal. krievu Остзейские провинции).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
4.1. Lietvārds;
6.2. Savrupinājumi;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
6.8. Palīgteikuma tips;
|
Kempam nebija nodomsa Latgali, latgaliešus pretstatīt Latvijai, latviešiem (galu galā termins Latvija nostiprinājās kā visu latviešu apdzīvotu zemju, ieskaitot, latgaliešus,, arī latgaliešu, apdzīvoto zemju apzīmējums!).
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Noslēdzot raksta tēmu, situācijas izskaidrošanai šeit iederētos neliela atkāpe. Pēdējoā desmit gaduē baltu valodniecībā parādījāusies pilnīgi jauna tendence latgaliešu valodu lingvistiski nošķirt no latviešu valodas. Īpaši tas ir saskatāms Rēzeknes aAugstskolas pētnieku lielajos darbos – „Valodas Austrumlatvijā: pētījuma dati un rezultāti” (VAPDR 2009) un divu sējumu „Latgales lingvoteritoriālajā vārdnīcā” (LLTV I;, II 2012).
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
3. Vārddarināšana;
6.1. Saistāmība;
7.1. Liekvārdība;
|
Interesanti, ka pirmajā izdevumā termini „latgalietis”, „latgaliešu valoda”, „latgalisks” vēl netiek raksturoti pēc definīcijas, kā arī apspriesti no baltu valodu vēstures viedokļa, kas ļautu stingri pateikt, ka vecais viedoklis par divām dzīvām baltu valodām ir nepareizs un revidējams, un pamatot domu, ka kopš šī brīža vajadzētu domāt citādāki.
1. Tehniskais noformējums;
4.3. Īpašības vārds;
|
Latgaliešu valoda šajā izdevumā ir jau notikusī de facto reālija, kas konstatēta, balstoties uz milzīgu Latgalē aptaujāto cilvēku aptauju atbilžu materiālu.
7.1. Liekvārdība;
|
Datubāzes materiāls liecina, ka Latgalē dažādās pakāpēs zinaprot (saprot, lasa, runā, raksta): latviski 90,9 %, krieviski – 93,5 %, latgaliski – 62,1 % respondentu (VAPDR: 2009, 332).
1. Tehniskais noformējums;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Vai daudz pozitīvo atbilžu daudzums uz jautājumu, piemēram., „Vai jūs runājat latgaliešu valodā?“”, var būt pietiekams pierādījums tam, ka pastāv atsevišķa (neatkarīga no latviešu valodas) latgaliešu valoda?
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
|
Gan jā – formālās atbildes to rāda, gan nē – ja anketaās nav iekļauts tiešs jautājums (un tas VAPDR pētījumā netika izdarīts), vai respondenti latviešu un latgaliešu valodu uzskata par vienu valodu.
6.1. Saistāmība;
|
Jautājums ir būtisks, ja tiek virzīta latgaliešu valodas kā atsevišķas valodas ideja. SPārskatoties uz LLTV šķirkļiemus, rodas vēl viens diskutablējams jautājums: vai tik tiešām kopš 20. gadsimtas. sākuma latgalieši pārstāja sevi saukt par latviešiem un savu latgaliešu valodu sāka uzskatīties kā uz par atsevišķu valodu?
2.2. Saīsinājuma izveide;
3. Vārddarināšana;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Uz pēdējo jautājumu ne katrs teicējs bija spējīgs konkrēti atbildēt (visbiežāk skanēja „sava izloksne”), taču uz citiem papildu jautājumiem komentāri un daudzās atbildes bija skaidras.
7.1. Liekvārdība;
|
Kopumā Latgalē šie papildu jautājumi tika uzdoti 53 latgaliski runājošiem teicējiem un 38 teicējiem Vidzemē, kas latgaliski (kā arī lielākoties augšzemnieku dialektā) zināmu iemeslu dēļ runāt neprata.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Taču uz papildu jautājumu „Vai latgaliešu valoda un latviešu valoda ir divas atsevišķas valodas?” rezultāti apkopojami šādi: atbildi nezināja vai atbildēja neskaidri – 6, apstiprinoši (tās ir divas atsevišķas valodas) – 7, savukārt negatīvi (tā ir tā pati viena valoda, latgaliešu valoda ir latviešu valodas dialekts u. c.) – 40.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Tā kā šajā lielāko pētījumā aptaujāto lielāko īpatsvaru veidoja 1923.–1943. gadā dzimušie cilvēki ar 4–7 klašu izglītību, var apgalvot, ka līdz Otrā pasaules kara beigām dzimušajai Latgales paaudzei ar sākumizglītību vai pamatizglītību, kas brīvi runā latgaliski, latgaliešu valoda jeb dialekts un latviešu literārā valoda ir viena lingvistiski neoponējošā vienība, kurā ar vārdu valoda tiek nominēta gan nacionālā kopvaloda, gan lokālais valodas variants.
6.4. Vārdu secība;
|
Tas varētu liecināt, ka ar jaunu paaudžu atienākšanu ir iespējamas lingvistiskās (kā arī lokālās) identitātes izmaiņas, taču šoīs lietuas noskaidrošanai vajadzīgs atsevišķs pētījums.
3. Vārddarināšana;
6.1. Saistāmība;
|
Tādējādi, ja PWC auditā apstiprināsies šāda nepieciešamība, radīsies iespēja samazināt tiesnešu kopskaitu Latvijā, - – uzsvēra A. Strupišs.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
|
Tādā veidā, neveicot elementāru priekšmeta vienlīdzības noteikšanas procedūru, apozīciju var uztvert kā opozīciju: p. Piemēram, lai teikumu skolnieks Pēteris ir cilvēks pārtaisīveidotu par skolnieks un Pēteris ir cilvēki, ir kaut kādā veidā jānoskaidro, vai skolnieks un Pēteris nav viena un tā pati persona.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Abus teikumus vieno tas, ka atšķirīgo pazīmju pamats ir līdzīgs (gan skolnieks, gan Pēteris ir cilvēki), taču starp pašām pazīmēm pirmajā gadījumā ir subordinācijpakāpenības, otrajā – vienlīdzības attiecības. Nav svarīgi fFunkciju nominācija, k nav svarīga, jo to var brīvi mainīt, transformējot, bet patiaču būtiskas ir attieksmes starp priekšmetiem.
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
6.8. Palīgteikuma tips;
|
Latviešu valodas lokālo variantu novērojumi Rietumlatgalē un Austrumvidzemē ļauj izdarīt šādus secinājumus: 1). Augšzemnieku izloksnes ir labāk saglabājušas senā Latgales kultūrvēsturiskā novada robežās, ja, veicot administratīvi teritoriāloās reformas, ir labvēlīgie apstākļi: izloksnē runājošie cilvēki dzīvo ciemos, kas netikaav tikuši pakļauti pārvietošanai uz 21. gadsimtās. jaunveidotajiem Latvijas plānošanas reģioniem, kuru robežas bieži atkārto padomju rajonu robežas un nesakrīt ar seno Latvijas novadu robežām;. 2). No dialekta lietojuma viedokļa pāreja no „tukšajām” uz „dzīvīgajām” zonām mūsdienās ir nevis pakāpeniska, bet krasa pat senās Latgales novadā: c. Ciemi, kas pēc ticības pieder Romas Katoļu baznīcas diecēzēm, arvienjoprojām runā vairākās paaudzēs, bet luterticīgajos ciemos izloksnē runā galvenokārt tikai līdz 20. gadsimtas. 20.–30. gadiem dzimusī paaudze. Šādu kontrastu var izskaidrot, ar to, ka konfesionāli šķirtajos reģionos ilgstoši bija prestiži divi nevienādi –bijuši divi atšķirīgi ar vidus dialektu un augšzemnieku dialektu – saistītie valodas varianti. 3). Obligāto dialekta dzīvotspējas nosacījumu sarakstam pievienojama vēl viena būtiska pazīme – dialektam vai valodai ir jābūt teicēju apziņā reflektējamai ar savu vārdu jeb nosaukumu.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Jo šis vārds ir teritoriālā ziņā ir aptveroplašāks, jo sīkāk toā nozīmi var modificēt, kombinējot ar lokālo piederību, jo drošāk var teikt, ka tas valodas paveids ir ne tikai dzīvs, bet arī labi strukturēts. Šāds vārds („Latgaliešu valoda/ mēle/ izloksne”, „runāt latgaliski”) ir raksturīgs vienīgi vēsturiskās Latgales teritorijas pārstāvjiem. 4). Kā ļauj spriest neliela aptauja, uz kuras jautājumiem atbildēja 91 teicējs plašā starpnovadu areālā starp Līvāniem un Lizumu, apmēram četri no pieciem (40 no 53) Latgales novada runātājiem savu latgaliešu valodu/ mēli/ izloksni saista ar latviešu valodu., t. i., līdz Otrā pasaules kara beigām dzimušajai Latgales paaudzei ar sākumizglītību vai pamatizglītību, kas brīvi runā latgaliski, latgaliešu valoda jeb dialekts un latviešu literārā valoda ir viena lingvistiski neoponējošā vienība, kurā ar vārdu valoda tiek nominēta gan nacionālā kopvaloda, gan lokālais valodas variants.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.1. Saistāmība;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|