Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8206 vienumi
No vienas puses, tā ir radniecīga vairākām Dienvidrietumkurzemes izloksnēm, piemēram., Dunikas, Nīcas, Rucavas izloksnēm, no otras puses, to ietekmē ziemeļžemaišu izloksnes un lietuviešu literārā valoda.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Būtiņģes un Sventājas latviešu kopienas identitātes mainīgums saistāms ar daudziem procesiem sabiedrībā: gan iekšējiem (valsts iekšējā migrācija, iedzīvotāju etnisko proporciju izmaiņas, paaudžu novecošanās process, lietuviešu valodas īpatsvars u.  c.), gan ārējiem (starptautiskiem) faktoriem (Latvijas un Lietuvas juridisku valodas un kultūrvides saglabāšanas dokumentu trūkums XX gs. sākumā, Latvijas atbalsta trūkums lingvistiskās situācijas uzlabošanā XX–XXI gs.).
1. Tehniskais noformējums;
Valodas izmaiņu raksturojums Telpiskritoriālā nošķirtība veicinājusi ne tikai arhaisku valodas īpatnību saglabāšanos, bet arī citas lingvistiskas izmaiņas izloksnē.
7.3. Neiederīgs vārds;
Par jaunu parādību izloksnē uzskatāma līdzskaņu g, k, l, n, t mīkstināšana pēc lietuviešu valodas parauga, kad konsonantlīdzskaņi lietuviešu valodā tiek mīkstināti palatālu patskaņu e, ē, i, ī un diftongvskaņa ie priekšā (Straupeniece 2011, 341).
7.3. Neiederīgs vārds;
Tādējādi var sacīt, ka Sventājas izloksnes savdabību, salīdzinot ar citām Dienvidrietumkurzemes izloksnēm, ir veicinājuši gan ārējie (izloksnes izolēšanācija no latviešu valodas attīstības procesiem), gan iekšējie (valodu kontakti, ietekme) faktori.
3. Vārddarināšana;
Līdztekus mērķis nav arī lingvistiskais “„populisms”, iztapīgi izvairoties no jebkāda kritiska vērtējuma, bet gan analītiski un kritiski iezīmēt dažas norises latviešu valodā, kuru ietekme jau ir izrādījusies vai var izrādīties pietiekami nozīmīga.
1. Tehniskais noformējums; 7.2. Mazvārdība;
Valoda un norma, pareizais un nepareizais – vai un kādā ziņā tas ir būtiski Diskusijas un pat saasināti strīdi par valodas izpārmaiņām un t. s. tīrību nav raksturīgi tikai Latvijai, tomēr te attieksmē pret šo jautājumu reizēm ir vērojams īpašs sakāpinājums.
3. Vārddarināšana;
No vienas puses, nereti izmantojam pamatfaktus, piemēram: cilvēka valoda izsenis ir evolucionējusi (tās vēsturiskā rekonstrukcija aptver ne vairāk kā 7000 gadus, lai gan valodu pirmsākumi iesniedzas vismaz 200 000 gadus senā pagātnē (Tallerman, Gibson 2012, 508)); valodu kontakti ir fundamentāls valodas pilnveides un tātad – arī valodas nākotnes priekšnosacījums; visām valodām ir raksturīgas kopīgas iezīmes, kas izriet, piemēram, no dzīves vides, cilvēka psihoemocionālo un sociālo vajadzību un īpaštnību līdzības (saistībā ar aizguvumiem šis fakts ir gan viens no iemesliem, gan viens no izskaidrojumiem, kāpēc, ņemot vērā valodu atšķirības, aizgūšana tomēr notiek un ir iespējama);); no vienas puses, valodas nenovēršamās pārmaiņas – to atzīst pat lielākie pūristi – nav uzskatāmas nedz par vēlamām, nedz nevēlamām. N; no otras puses, apsvērumi šo atziņu starptelpā ir daudz sazarotāki, komplicētāki un katrā ziņā – ne “„melns” vai “„balts” kategorijās sakārtojami.
1. Tehniskais noformējums; 6.1. Saistāmība; 6.6. Dalījums teikumos; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Saistībā ar valodas normām, valodas apguvi un izmantošanu Stīvs Klainedlers (Steve Kleinedler) norāda trīs priekšrakstu grupas: dzimtās valodas lietojuma normas (fonētiskās, sintaktiskās, morfoloģiskās) – noteikumi, kurus dzimtās valodas lietotāji zina un izmanto pat tad, ja šie likumi nav īpaši mācīti; didaktikas līmeņa normas: valodas likumi, kuru mācīšana veido priekšstatus par labu/sliktu jeb pareizu/nepareizu valodas lietojumu; ieteikumi pilnvērtīgākai saziņai: stilistiski ieteikumi, lai izteiktos skaidri un saprotami (Kleinedler 2018). Īpaši būtisks ir pirmais līmenis, jo šī kompetence nosaka to, vai dzimto valodu patiešām pārvaldām pienācīgi.
2.1. Vārdu pareizrakstība;
Un tās nebūt neizriet tikai no latviešu valodas mācību satura skolā, bet no vispārējās vides un tajā dominējošajiem apstākļiem, kuros ne mazsvarīgi ir lingvistiskās attieksmes un valodas prestiža aspekti.
7.1. Liekvārdība;
Klainedlers vēl piebilst, ka valoda, kuru mēs ikdienā lietojam, mainās nemitīgi, gadu no gada, un izpārmaiņu vērtējuma aspektā nozīmīgs kritērijs ir saziņas efektivitāte – vai mēs saprotam viens otru. Šo atziņu var aplūkot sasaistē ar valodnieces Maijas Baltiņas lekcijās dzirdēto ne mazāk ietilpīgo atziņu, ka valodā kļūdu nav.
3. Vārddarināšana; 7.2. Mazvārdība;
Valoda “„nepieder” standartam vai normai, vai valodniekiem ar sistēmas ievērošanas prasību.
1. Tehniskais noformējums;
Izmaiņas nevar pārvērst par ļaunuma deēmonu un nevar arī vienkāršot – tāpat kā jebkura norise valodā, arī šī ir daudzveidīga un daudzslāņaina.
2.1. Vārdu pareizrakstība;
Irina Levontina (Ирина Левонтина), piekrizdama tiem, kas saka, ka ne mēs valdām pār valodu, bet valoda – pār mums (Левонтина 2015, 8), atgādina, ka valodas organisms ir pārsteidzoši dzīvīgs; tam grūti kaut ko uztiept; jauni vārdi vai jaunas vārdu nozīmes liecina par attiecīgu nepieciešamību; ar laiku šīs nozīmes tiek atmestas vai pieņemtas kopā ar jauno saturu (Левонтина 2016, 17-–18).
1. Tehniskais noformējums;
Iespējams, reizēm norādījumi tomēr izriet no vienkāršotas pieejas dažādām runas situācijām. Arī jJaunieši joprojām izmanto šos kalkus (arī tad, ja nav dziļu krievu valodas zināšanu).
7.1. Liekvārdība; 9.1. Neuzmanības kļūda; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Ikdienas lietojuma situācijās, iespējams, būtu lietderīgi nevis censties šādas vienības izsvītrot no jauniešu un citu latviešu valodas lietotāju runas, bet paskaidrot attiecīgos valodnieciskos aspektus, dažādus lietojuma kontekstus (piemēram, vēsturiskā lietojuma situācijas vai stilizācija) un pārrunāt variantus, kas arī ir pieejami latviešu valodā, piemēram, runa ir, atkarībā no konteksta – šādi piemēri, turpmākie piemēri, turpmākajā tekstā norādītie piemēri u. c. Tādējādi paplašinās izpratne, bagātinās valodas resursu krājumi un netiek novilktas robežas, kuru nepieciešamība ne vienmēr ir pavisam skaidra.
8. Tekstveide;
Priedēkļu un prievārdu sāga Nav datu, laikas ļautu spriestu par valodas vēsturisko situāciju šajā latviešu valodas lietojumaattīstību šajā jomā, tomēr var novērot tendenci latviešu valodā īpatnēji izmantot priedēkļus.
7.2. Mazvārdība; 8. Tekstveide; 6.8. Palīgteikuma tips;
Tas pats sakāms par darbības vārdu pielietot salīdzinājumā ar formvārdu bez priedēkļa – abi nozīmē vienu un to pašu.
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Attiecībā uz darbības vārdu apmācīt, iespējams, varētu izvirzīt apsvērumu, ka apmācīt iezīmē darbības pilnīgu vai daļēju pabeigtību, atsaucoties uz līdzīgas formstruktūras darbības vārdiem, piemēram, apdarīt.
7.3. Neiederīgs vārds;
Piemēram, žurnālistiskās pētniecības vietnē Re:Baltica lasāmā raksta “„Kāpēc mēs šo rakstījām” (RB 2019) nosaukumā vietniekvārds izskatās kā tiešs tulkojums no angļu valodas (this), lai gan varētu ieteikt, piemēram, izteiksmi „Kāpēc mēs par to rakstījām”.
1. Tehniskais noformējums; 7.2. Mazvārdība;