Kaut gan ne visus no tiemtos var uzskatīt par terminiem, bettomēr šī ir pirmā reize, kad kādi vārdi guvauši kolektīvu lietpratēju akceptu.
4.2. Darbības vārds;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Nevar apgalvot, ka trūktu labas gribas vai kompetences, taču, kā norādījais dzejnieks Apsesdēls, ierobežotību radīja tieši šī procesa individuālais raksturs (Apsesdēls 1921): "„Tautas atmodas laikmetā valodu, kurā gribēja radīt un radītās vērtības sniegt tautai, uzlūkoja kā šo sava laikmeta darboņu privātlietu un kā privātļaudis tā laika darbinieki arī ķērās un radīja viņu – savām vajadzībām.
1. Tehniskais noformējums;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Brīnumi mūs pārņem ieraugot, ko gan paguvis viens, savrup stāvēdams cilvēks."” (Apsesdēls 1921) Latviskās terminoloģijas izveides jautājums aktualizējās Pirmā pasaules kara laikā, kad daudz tika spriests par dzīves pārkārtojumiem pēc kara (Baltiņš 2010).
7.1. Liekvārdība;
|
Nedaudz vēlāk, 1916. gada aprīlī, laikrakstos parādās Maskavas latviešu studentu uzsaukums (Uzsaukums 1916): „Ikviens, kas strādājis, mēģinājis strādāt mūsu zinātnes neizkoptajā laukā, uzdūries uz latviešu zinātniskās valodas nepilnīgumu un trūcīgumu.
7.1. Liekvārdība;
|
Bet viņu liktens atkarājas no latviešu zinātnes uzplaukšanas. [..] ..laiks reiz ķerties pie to zinātnisko terminu vākšanas, sakopošanas un caurskatīšanas, kas līdz šim izkaisīti rakstos gan atsevišķās grāmatās, gan laikrakstu un žurnālu slejās, kā arī pie trūkstošo terminu jaunradīšanas, lai varētu izdot sistemātiski sastādītu latviešu zinātnisko terminu vārdnīcu.
5.2. Lieka pieturzīme;
|
Līdz ar to visās valsts pārvaldes iestādēs radās nepieciešamība atrast latviskos ekvivalentus svarīgākajiem attiecīgo nozaru jēdzieniem, un daudzās tika izveidotas darba grupas (piemēram, Armijas virspavēlnieka štābā, Dzelzceļu virsvaldē) vismaz pagaidu risinājumu rašanai.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Bleses vārdiem (Blese 1923), bija sākās tā dēvētais „komisiju laikmets”.
7.1. Liekvārdība;
|
Par pavērsiena punktu terminoloģijas attīstībā kļuva Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijas (TK) nodibināšana 1919. gada 9. septembrī, tās darbā pieaicinot noteiktu skaitu pašas ministrijas darbinieku un profesionālo biedrību (Latvijas aAugstskolas, sSkolotāju savienības, rRakstnieku un žurnālistu savienības, iInženieru savienības, juristu organizāciju, āĀrstu un farmaceitu biedrības) pārstāvju, kā arī deleģējot tai tiesības lemt par citu organizāciju vai personu pieaicināšanu (sk. sīkāk Baltiņš 2005).
2.3. Sākumburti;
7.1. Liekvārdība;
|
Jau kopš savas darbības sākuma Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisija centās iesaistīt savā darbā pēc iespējas plašu personu loku, tādēļ 1919. gada 1. oktobrī publicētajā aicinājumā teikts (Izglītības ministrija.. 1919): “„Izglītības ministrijas terminoloģijas komisija, stājoties darbā, griežas pie sabiedrības, valdības iestādēm un atsevišķām personām ar uzaicinājumu: iesūtīt komisijai ziņas, materiālus, vārdus un vārdu kopojumus, kuri atrodas viņu rīcībā; paziņot komisijai visus jaunākos vārdus, kas jau atvasināti un ieviesti, vai tiek vēl tikai projektēti; griezties pie komisijas ar pieprasījumiem un aizrādījumiem visos gadījumos, kur jēdziena apzīmēšanai trūkst latviskā vārda; ņemt tiešu un dzīvu dalību komisijas un viņas sekciju darbībā."” (Izglītības ministrija [..]1919) Terminoloģijas komisijas darbs apstājās 1921. gada aprīlī, kad taupības režīma apstākļos tika pārtraukta tās finansēšana, bet formāli to likvidēja ar 1921. gada 15. septembra rīkojumu, nododot visus materiālus zZinātņu komitejai.
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
6.4. Vārdu secība;
|
Starp visvairāk kritizētākajiem vārdiem bija arī caurule, spuldze, mēģene, kas mūsdienās katram šķiet pašsaprotami jau no skolas sola.
4.3. Īpašības vārds;
|
Tajā ar neverbālās komunikācijas līdzekļiem parasti tiek pausta papildus informācija, piemēram, par runātāja emocionālo stāvokli. Šo komponentu loma nedzirdīgo zīmju valodāNZV ir daudz nozīmīgāka, jo tie tiek iesaistīti informācijas satura paušanā.
2.2. Saīsinājuma izveide;
3. Vārddarināšana;
|
Arī šis vārdnīcas šķirklis ir diskursa piemērs, tāpat arī romāns, politiska runa vai lekcija, vai jebkura cita runa, kurā secīgi teikumi vai izteikumi salikti kopā (Matthews 2007, 107).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Lielākā daļa cilvēku šādā situācijā pat nepieskarsies šai kafijai. [..]. Cits piemērs ir «laika spēle».
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Norādot tēmas maiņu, partikulas jā, nē vai nu var tikt lietotas kopā atsevišķs izteikums, iezīmējot iespējamu pauzi starp vienu un otru tēmu (..un jādomā, kur kāju nolikt. Jā. Mareuss jau nedēļu nav licis slazdus..), vai arī tr citiem vārdiem, piem., starp citu blakus jā norāda uz iepriekš sāktās tēmas pavērsienu. Tās var atrasties nākamās tēmas sākumā, tālāk nosaucot arī iepriekšējo tēmu ([..] kad siena vāli smaržodami žūs tepat aiz apvāršņa.” Nē, nē, ne jau par siena vāliem es stāstīšu!).
1. Tehniskais noformējums;
8. Tekstveide;
|
Vārds nē precizējumā sastopams ļoti bieži, piemēram.: (17) Adatas iedurtas dzīslās, pa caurulītēm plūst asinis, mūs vieno ķīmiska, nē, dievišķa laulība. [..]. (K) (18) Džeks: Manas sievas brāļa.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Secinājumi Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka partikulas piešķir vārdiem, vārdu savienojumiem vai teikumam tikai kādas nozīmes nianses, piemēram., pastiprinājumu, pavājinājumu u. tml., tomēr partikulas tekstā bieži lietotas teksta iezīmētāju funkcijās, kurās atklājas plašāka partikulu semantika.
7.1. Liekvārdība;
|
Partikula nu teksta iezīmētājas funkcijā nereti lietota savienojumos ar citiem vārdiem, piemēram., nu tā;, nu kaut vai;, nu labi.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Atkarībā no velna skaidrojumatā, vai velns tiek uztverts no reliģiskā vai folkloras un mitoloģijas skatu punkta, tas uztveramso skaidro divējādi: ‘k. Kristietībā un citās monoteistiskās reliģijās – velns ir ‘ļaunais gars, ļauno garu valdnieks, ko vaino grēku, nelaimju radīšanā; sātans’, savukārt latviskajā dzīvesziņā tas vairāk uztverams kā ‘ļauna, pārdabiska būtne, kas apveltīta ar lielu spēku, bet ir vientiesīga, garīgi aprobežota (piemēram, tautas pasakās)’ (MLVVe; sk. arī LLVVe). Piemēram, ldažādi: pirmkārt, velns ir Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos – aktīvs materiālās pasaules objektu radītājs un pārveidotājs, arī Dieva kaimiņš, zemkopis, lopkopis; otrkārt, velns ir aktīvs līdzdalībnieks latviešu zemnieka ikdienas gaitās, taču arī te velna ļaunums nav visaptverošs, cilvēks to var pārspēt ar atjautību un drosmi; treškārt, kristietības ietekmē arī velns pielīdzināts visaptveroša ļaunuma iemiesojumam, kā pilnīgs pretstats Dievam (Drīzule 1986, 110–120; Mitol. enc. 1994, 222; MLVV; LLVV). Pēdējo aspektu īpaši izceļ arī Rita Drīzule: „Dēmonisks ļaunums mitoloģiskajam Velnam tiek piedēvēts kristietisma ietekmē un latviešu folklorā izveidojies uz tās sabiedriski vēsturiskās cīņas pamata, kādu kristīgā garīdzniecība organizēja un veda pret latviešu senajām tradīcijām un tautas ticējumiem, jo īpaši nesaudzīgi 16. un 17. gadsimtā.” (Drīzule 1986, 120) Latviešu kosmogoniskajās teikās velnam parasti ierādīta vieta blakus Dievam pasaules radīšanā: viņšelns rada kalnus un akmeņus, jūras un upes, odus un peles, pa daļai sacenzdamies ar Dievu, pa daļai jaukdams viņa darbu.
2.1. Vārdu pareizrakstība;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
TurpretīSavukārt senajos prāvu materiālos velns attēlots visai baiss: Tā „1614. g. prāvā minētais gars Pappisch purva malā atnāk ar 9 lāča galvām, 9 lāča nagiem kājām; roka ir kā lāča nagi.
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Nereti tavelns tēlots arī vācu muižnieku izskatā.
7.3. Neiederīgs vārds;
|