Spoku apsēsti, pēc vietvārdiem spriežot, parasti ir atsevišķi koki, tumši meži un pazemināta reljefa ģeogrāfiskie objekti – gravas, lejas un purvi, kā arī tilti: Spoku bedres G, grantsbedres Kosā, “„spokojoties”, LVVK; Spoku dīķis Remtē, “„katru nakti tur kāds ar lukturi iznācis”, LVVK; Spoku kalva, mežs Bārtā, “„mežā esot vieta, kur spokojoties”, LVVK; Ērmpļava, pļava Dundagā, “„tur spokojoties”, LVVK; Māniņkalns, kalns Allažos, “„tur visādi mānekļi rādījušies”, LVVK; Spoku tiltīts, tilts Palsmanē, “„lielam grāvim pāri pie purva, šeit bieži spokojoties”, LVVK.
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.2. Mazvārdība;
|
Maz vietvārdos sastopami arī dažādu kauju fiksējumi, piemēram, Bataru kaujas lauks, neapdzīvota vieta un kapi Bērzē.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
|
Nereti izmantota arī nedalāma sintaktiska vienība ar konkrētu nozīmi – frazeoloģisms, piemēram, Lauvu bedre, bedre Raunā, „tur mesti noziedznieki, izmūrēta apaļa; vāciešiem nošauto kapa vieta”, LVVK.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Metonīmiskie starpgadījumu vietnotikumvārdi nosauc kādu notikuma detaļu – parasti galveno likstas vaininieku: cilvēku, dzīvnieku vai lietu, kas izraisījuši nelaimi, bijuši tās dalībnieki vai cietēji. Ļoti bieži sastopami deantroponīmiskie vietvārdi, kas darināti no kāda personvārda. Šādos nosaukumos bieži vien nekas neliecina par kādreiz notikušu skumju notikumu, to var uzzināt tikai no vietas apraksta: Dalbiņu purvs, purvs Dobelē, „kāds Dalbiņš pakāries šai purvā”, LVVK; Jānīša purs, purvs Ilzenē, „kāds Jānis iestidzis un, būdams iedzēris, noslīcis”, LVVK; Andriņa purs jeb Vilku purs, purvs Alūksnē, „agrāk saukts par Vilku purviņu; pēc Radziņu Andra pazušanas tajā sauc par Andriņa purvu, tagad tur vilku nav”, LVVK; Annes atvars, atvars Annā, Pededzes upē, „stāsta, ka tur noslīcinājusies kāda meita Anna, kas nevarējusi satikt ar muižas vagaru”, LVVK.
3. Vārddarināšana;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
|
Reizumis galvenie starpgadījuma vaininieki nav saukti īpašvārdā, piemēram: Buobys kokts, lauks Aizkalnē, „šāds nosaukums dots tāpēc, ka senos laikos pa šo tīrumu ziemas laikā, putenī, gājusi kāda sieva; tā kā bijusi nakts, ceļu viņa nav saredzējusi, nomaldījusies un nosalusi”, LVVK; Bērndīķis, dīķis Aisterē, „kungu laikos šai dīķī bērns noslīcis”, LVVK.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Arī tešajos vietvārdos izcelts cietējs.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Piemēram, Vilka apara, pļava Praulienā, esot nosaukta tāpēc, ka tur “„suņi nokoduši vilku” (LVVK), lai gan cittautu toponīmos šādi nosaukumi lielākoties stāsta par vietvārdā minētā dzīvnieka uzbrukumu (Stewart 1975, 208).
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Visai bieži no saimniecisku priekšmetu nosaukumiem darināti vietvārdi tiek saistīti ar pavisam konkrētu notikumu ar it kā pavisam, sniedzot precīzāmas ziņāmas (piemēram, Bļūdu muorks, dīķis Dricēnos, “„podu taisītājs, no kalna braukdams, ar podu vezumu apgāzies, podi nokrituši no vezuma un iegāzušies mārkā, tai skaitā arī divas bļodas” (LVVK)), tomēr visdrīzāk tie saistāmi ar toponīmijas semantisko universāliju – vietai nosaukumu dot pēc ārējās līdzības ar attiecīgo priekšmetu.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.4. Vārdu secība;
7.2. Mazvārdība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tāds ir, piemēram, Baldones vietvārds Grūslienes kalniņš, kas darināts no vārda grūslis ‘grīslis’ (ME I 657), bet baisu notikumu liecības glabā tikai vietas stāstā: “„tur kāds nosists vecos laikos, vienam sieva esot pakārusies”, LVVK; tāds ir arī Bērzes vietvārds Grantskalniņš, „kur esot rakta grants un arī daudz cilvēki nosisti, spokojoties vakaros un pusdienas laikos”, LVVK; unkā arī Aiviekstes kalna vārds Ķūģu kolns (Jānis Endzelīns to saista ar lamu vārdu ķūģis (LVV 1961, 241)), kur, pēc vietas stāsta, “„spokojies Vecais zaldāts, šad tad mēnesnīcā viņš pastaigājies pa kapu valni un saucis garāmgājējiem: „Stoi!” [no krievu valodas стой ‘stāt!’]”, LVVK.
1. Tehniskais noformējums;
|
Visvairāk šādi starpgadījumu vietnotikumvārdi saistīti ar nelieliem ģeogrāfiskiem objektiem – bedrēm un kokiem, kam citkārt īpaši nosaukumi netiek piešķirti, jo nav nepieciešams tos nošķirt no citiem tāda paša veida ģeogrāfiskiem objektiem, lai organizētu praktiskās ikdienas gaitas (kas tiek uzskatītsa par vietvārda galveno funkciju).
3. Vārddarināšana;
6.5. Izteicēja izveide;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Ar vietvārdiem ļaudis sakārto apkārtējo teritoriju, caur nosaukumiem nošķirot labāso, saimniecībā noderīgāso zemesi un brīdinot par bīstamām, tumšām un neauglīgām vietām.
4.1. Lietvārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Mācījies Jelgavas ģimnāzijā, studējis filozofiju un klasiskās valodas Tērbatas uUniversitātē.
2.3. Sākumburti;
|
RLB Valodniecības nodaļas vadītājs, “„jaunās” ortogrāfijas pamatlicējs, “„Latviešu valodas vārdnīcas” pamatšķirkļu veidotājs.
1. Tehniskais noformējums;
|
Miris 1916. gadā bēgļu gaitās Igaunijā. “„Mīlenbaha-Endzelīna” vārdnīca tās autoriem indoeiropeistikas speciālistu aprindās atnesusi pasaules slavu, un daudzās mājās tā joprojām stāv goda vietā blakus Konversācijas vārdnīcai kā latviskuma pārmantojamības un stabilitātes zīme.
1. Tehniskais noformējums;
|
Zvaigznīte un citi antifeodālas ievirzes publicisti latviešus apzināja kā etnosu un valodu kā tā pamatu: “„Tik valoda, valoda vien cilvēku paaugstina pār lopu/ [../] Caur valodu cilvēks ar cilvēku sabiedrojas. caur valodu ceļas pilsētas un valstis, caur valodu tiesas, skolas un likumi”, tādēļ “„Turiet jūs, latvieši, savu valodu godā, un jums labi klāsies virs zemes.
1. Tehniskais noformējums;
|
Nacionālos centienus augstākā pakāpē pacēla A. Kronvalds. gGalvenais, par ko mēs varam būt pateicīgi Kronvaldam, ir attieksmes maiņa, valodas vērtības apziņa, ne tikai valodas kā instrumenta spodrināšana, piemēram.: “„Kam sirds nelec jo līksmi, latvju vārdus dzirdot, tam tārps sagrauzis sirdi.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
2.3. Sākumburti;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Ja garā vesels cilvēks, labi zinādams, ka tam reiz jāšķiras no šiīs pasaules, tomēr piekopj savu veselību, velk savu dzīvību, cik ilgi tam iespējams, kamdēlļ tad lai tauta tīši nīkoņa bedrē dodas, tauta, kuras dzīvība kā daudz dzīvību dzīvība stipra un neziznīcināma, saprotams, ja tik šī tauta izrāda veselu garu, ja viņa prot cienīt savu dzīvību un nesteidzas prāta aklumā pārdot savu īsto dzīvību un iemainīt tās vietā svešu ēnas dzīvību.
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Mīlenbahs raksta: “„Mums jāaudzina bērni, jaunā paaudze īstā latviešu tautas pašapziņā, lai mūsu valoda, kas apdāvināta no valdības ar tādām pašām tiesībām kā mūsu līdzpilsoņu valoda, turpmāk patiesi būtu līdzīgā godā un cieņā, kā vācu valoda, lai viņa vairs tā neslēptos, bet nāktu, kā pieklājas, klajā un izrādītos daudz, daudz vairāk uz ārieni, nekā tas bijis līdz šim.
1. Tehniskais noformējums;
|
Apsīšu Jēkabs norāda: "„Būtu jādomā, ka viņš pret tādiem valodas bojātājiem ducinātu kā pērkons, – taisnas dusmas, graizīga spalva te īsti būtu vietā – viņa saudzīgā, panesīgā daba apmierinājās ar lietišķu aizrādījumu vai atspēkojumu. “„Tikai lietišķi!” “„Nekad neaizskart personas!” “„Tikai ķildu vien ne!” Tā bij viņa devīze, pie kuras viņš pieturējās. /[../] Viņa dabas raksturīgākā iezīme bij lēnprātība, un pie visiem nopelniem, klusa pazemība, kas nemēdza par sevi runāt, ne ar’ tīkoja sevi stādīt pirmā vietā.
1. Tehniskais noformējums;
|
Tā viņš iemantoja sev sirdis, draugus un cienītājus"” (Apsīšu Jēkabs 1916).
1. Tehniskais noformējums;
|