Diskurss veido sociālo realitāti, piemēram, politiskais diskurss Latvijas valsts neatkarības laikā veidojis spēcīgu kolektīvo atmiņu un piederības sajūtu “„zemei, kurā dzīvojuši mūsu tēvi, un kuru izcīnījuši un atguvuši mūsu tēvu tēvi, un kuru mums ir pienākums sargāt un attīstīt” (president.lv), t. Taču arī sociālā realitāte veido diskursu, jo sabiedrībai aktuālas tēmas un problēmas ieņem vadošgalveno vietu varas diskursosā, kā, piemēram, politiskajā vai mediju diskursā.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.1. Saistāmība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Visbeidzot, retorika ir diskursa daļa, kas pieder kādam konkrētam cilvēkam vai cilvēku grupai, kuru ieņemamais amats saistīts ar varas pozīciju un kuru galvenais mērķis ir uzrunāt un tieši vai netieši ietekmēt lielu cilvēku skaitu. Šeit visbiežāk tiek runāts par politisko vai prezidentu retoriku, kas sevī ietver runas, debates, oficiālās un publiskās diskusijas un paziņojumus, taču uzsvars visbiežāk tiek likts uz runām kā retorikas galveno sastāvdaļu.
7.1. Liekvārdība;
|
Džons Vilsons (John Wilson 2015) uzskata, ka prezidentu valodas lietojums nevar tikt klasificēts kategorijā politiskais diskurss un pat ne kategorijā politiskā retorika, jo pēc savas būtības tās mērķis nav argumentācija vai pārliecināšana, bet drīzāk dialogs ar tautu (Wilson 2015, 1).
1. Tehniskais noformējums;
7.1. Liekvārdība;
|
Var piekrist šim pētnieka secinājumam, pieminotņemot vērā, ka tradicionāli prezidenta funkcijas ir reprezentatīvas un nav tiešā veidā saistītas ar kāda konkrēta mērķa sasniegšanu, kā tas ir, piemēram, politiskoajām partijām, kuru mērķis ir panākt sev tīkamu tautas balsojumu.
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
|
Tomēr arī prezidentu diskursā jāvērtē konteksts, proti, attiecīgās runas laiks vēsturiskā aspektā, vieta, mērķa auditorija un viņutās vēlmes, prezidenta piederība vai nepiederība pie kādais konkrētais politiskaiās partijais vai ideoloģijais, kā arī paša prezidenta personība. Attiecīgi, tTā kā prezidents pēc būtības ir politiska persona jeb politiķis, prezidentu runas pieder pie politiskamā diskursam. Vērtējot toNosakot, vai prezidenta runā irsaskatāma manipulācija, argumentācija, pārliecināšana, vai arī tas ir vienkārši dialogs ar tautu, jāvērtē arī attiecīgo runu konteksts un to ietekmējošie faktorifaktori, kas to ietekmē.
3. Vārddarināšana;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.1. Saistāmība;
6.4. Vārdu secība;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Padomu runa tipiski uzrunā klausītājus un netieši aicina tos vai nu kaut ko darīt, vai arī kaut ko nedarīt, “„pierunāt vai atrunāt”.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Tiesu runa vai nu kādu apsūdz, vai aizstāv.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Savukārt, parādes runa vai nu slavē, vai nopeļ kādus cilvēkus vai notikumus, uzsverot skaisto vai apkaunojošo un koncentrējoties uz tagadni (Aristotle 1959).
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Lai gan Aristoteļa uztverē “rēretorika” jeb runas māksla nav manipulēšana ar klausītāju jūtām (Rūmniece, Rotkale 2020, 12) un kādu apslēptu paņēmienu kopums pārliecināšanai, viņš atzīst, ka, lai argumenti būtu pārliecinoši, tiem ir jābūt saistītiem ar klausītāja vērtībām un jāizraisa jūtas (ibid., lai tie būtu pārliecinoši (Aristotelis 2020, 12).
1. Tehniskais noformējums;
2.1. Vārdu pareizrakstība;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.4. Vārdu secība;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tāpat manipulācija vienmēr sevī ietver varas izmantošanu ar nolūku pārliecināt klausītāju, likt domāt vai rīkoties vien runātājam izdevīgā veidā.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Jāatzīmē, ka manipulācija bieži vien saskatāma tikai no analīzesvērtētāja skatpunkta, un pats runātājs var neapzināties sava diskursa manipulatīvo efektu.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Taču manipulācija būtu arī skatāma arī kā pārliecināšanas forma.
6.4. Vārdu secība;
|
Atšķirība starp manipulāciju un pārliecināšanu meklējama mērķa auditorijas lomā, proti, pārliecināšanas stratēģija atļauj klausītājam iznovērtēt argumentus un tos pieņemt vai noraidīt, savukārt, manipulācijā mērķa auditorijas loma ir pasīva un argumenti tai tiek netieši uztiepti, šie diskursa dalībnieki var tikt uztvertami kā manipulācijas upuri. Šādas situācijas rodas tāpēc, ka tipiski klausītājs nesaprot runātāja nodomus un/vai tam trūkst informācijas un zināšanu par konkrēto diskursa tēmu, lai spētu manipulācijai pretoties.
3. Vārddarināšana;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Van Deiks (2006) apgalvo, ka atšķirībā no pārliecināšanas manipulācijas mērķis ir dziļākas kognitīvās struktūras, kas atmiņā paliek ilgāk (Van Dijk 2006). Lingvistiskās manipulācija ir dažādu lingvistisko līdzekļu (piemēram, eifēmismu, retorisko jautājumu, metaforu) lietojums, lai maskētu vai, tieši pretēji, izceltu kādu konkrētu informāciju (Roziņa and, Karapetjana 2009,; Placinska and, Karapetjana 2016).
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Linda Lauze (2018) norāda, ka “M„mutvārdu tekstā dialogs dominē gan tiešā nozīmē kā galvenā teksta izpausmes forma, gan pārnestā – kā adresanta un adresāta mijiedarbe.” un jautājuma formā ir iespējams izteikt pamudinājumu: „Pēc savas uzbūves tie ir it kā jautājuma teikumi, bet šo izteikumu mērķis ir pamudināt uzrunāto personu izdarīt kādu darbību.” Sarunvalodas sintakses, kā arī ikdienas saziņas pētījumi apliecina, ka mutvārdu tekstā ir izplatīti gadījumi, kad jautājuma veidā tiek izteikts netiešs lūgums.” (Lauze 2018, 169) Ja vērtējam Latvijas Valsts prezidentu runas valsts pastāvēšanas simts gados, jāsakateic, ka gan prezidenti, gan arī situācijas, kurās tauta tiek uzrunāta, ir ļoti dažādas un arī runās parādās dažādas stratēģijas un lingvistiskie paņēmieni, p. Parasti tās nav tieši vērstas uz klausītāju pārliecināšanu vai manipulēšanu, bet drīzāk var tikt skatītāmas kā dialogs ar sabiedrību par tai nozīmīgiem jautājumiem (Wilson 2015, 1).
1. Tehniskais noformējums;
2.3. Sākumburti;
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.2. Mazvārdība;
|
Kā spilgts piemērs minamas neatkarībLatvijas Republikas Proklamēšanas dienas un Neatkarības atjaunošanas dienuas runas, kurās prezidents atgādina tautai par tās morālajām un simboliskajām vērtībām, par tās pagātnes mācībām un nākotnes cerībām, kā arī par to, kas tai kopīgs vai atšķirīgs ar citām tautām vai atšķirīgs.
4.1. Lietvārds;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
|
AttiecīgTādējādi tas, vai diskursā ir manipulācijas, pārliecināšanas, argumentācijas vai dialoga iezīmes, ir tiešā veidā atkarīgs no situācijas un konteksta, proti, runātāja, klausītāja, situācijas, institūcijas, runas mērķa un citiem faktoriem.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
|
Nadežda Kopoloveca (2017) norāda, ka “„adresāta faktors politiskajā diskursā ir ārkārtīgi svarīgs, jo politiskā vara zināmā mērā tiek īstenota ar tādu valodas līdzekļu palīdzību, kas ļauj politiķim iekļūt adresāta personīgajā telpā, izmantojot gan vienkāršus paņēmienus (piemēram, biežs vietniekvārda „mēs” lietojums „es” vietā), gan sarežģītākus manipulēšanas līdzekļus (vārdu spēles u. c.).” (Kopoloveca 2017, 155). Jāpiekrīt, ka “„jebkura politiķa runa vienmēr ir vērsta uz skaidri definētu adresātu, kuram piemīt noteiktas fona zināšanas un ir atbilstošās valodas vidē veidojusies un noteikta kultūrpasaules aina, tādēļ prasmīgs politiķis izmanto tādus simbolus, atslēgvārdus un valstiskās vērtības, kas sasaucas ar sabiedrības apziņu.” (Kopoloveca 2017, 155). Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka pirmā Latvijas Republikas prezidenta Jāņa Čakstes, (kuram bija ļoti nozīmīga loma jaunās Latvijas valsts reprezentācijā,) runas ir viskonservatīvākās un neitrālākās, tomēr iekļaušanas jeb iekšgrupu veidošanas stratēģija ar vietniekvārdu starpniecpalīdzību šajās runās vidēji parādās visbiežāk.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|
Vējonis savās salīdzinoši īsajās uzrunās tautai un starptautiskajās runās nav izcēlies ar izcilām oratora prasmēm un sarežģītu stilistisku konstrukciju lietojumu savās salīdzinoši īsajās uzrunās tautai un starptautiskajās runās.
6.4. Vārdu secība;
|
Zatlers ir iestājies par nacionālās pašapziņas veidošanu, uzsvēris latviešu valodas lomu sabiedrības saliedēšanā, kā arī veicinājis dialogu ar mazākumtautībām Latvijā (president.lv). Ņemot vērā ekonomisko krīzi, kuru viņa prezidentūras laikā piedzīvoja Latvija, par viņprezidenta galvenajiem uzdevumiem kļuva politiskās stabilitātes nodrošināšana, valsts starptautiskās reputācijas veicināšana, dialogs ar sabiedrību, regulārs atbalsts valdībai kritiskos brīžos.
7.3. Neiederīgs vārds;
|