Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8206 vienumi
Interesanti, ka jau vairākupēdējos gaduos Liepājas teātrī nevienai izrādei nav dots šis apakšnosaukums – traģēdija, toties ir dažas traģikomēdijas, piemēram: traģikomēdija (Filumena Marturano 2013), sadzīviska traģikomēdija (Gogolmogols 2012vairāk izmantots nosaukums traģikomēdija (Gogolmogols 2012; Filumena Marturano 2013).
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Normunds Akots izrādi „Sods un noziegums” cenšas „atslēgt” ar žanroloģisko apzīmējumu melodrāma, uzsverot, ka „tēlainais spēles izkāpinājums raisa melodrāmai nepieciešamo emocionālo līdzpārdzīvojumu” un „melodrāmai nepieciešamās noskaņas režisors forsē ar krievu romancēm” (Akots 2012). Zināms, ka sSākotnēji melodrāmā būtisks ir bijis izrādes muzikālais raksturs, bet mūsdienu izpratnē melodrāma ir drāmas paveids, kurā visas darbojošās personas tiek izteikti dalītas varoņos un antivaroņos, sižeta risinājumā valda sakāpināta emocionalitāte un pozitīvs atrisinājums.
7.1. Liekvārdība; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Aplūkonalizējamajā materiālā tie konstatēti 28,28 % jeb 41 gadījumā (luga – 18, izrāde – 14, dramatizējums – 9).
7.3. Neiederīgs vārds;
Visbiežāk vārdam izrāde pievienots apzīmētājs muzikāla, tādējādi kā žanrisko apzīmējumu norādot muzikāla izrāde, piemēram, muzikāla izrāde 2 cēlienos (Mūzikas skaņas 1993); muzikāla izrāde bērniem (Pelnrušķīte 2012, Runcis zābakos 2012), muzikāla izrāde bērniem 2 cēlienos (Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu 2009; Runcis zābakos 2012). 20. gadsimta 80. gados ir bijis populāri apakšnosaukumā ietvert terminu dramatizējums, kas nozīmē – skatuvei pārstrādāts literārs darbs. Pētījuma materiāls rāda, ka šŠādi apakšnosaukumi veidoti divējādi.
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība;
Otrkārt, apakšnosaukuma veidojumā nav iekļauta informācija par dramatizējuma veicēju, bet ganā norādīts autors literārajam darbam, kuršas ticis dramatizēts, piemēram, – Anšlava Eglīša romāna dramatizējums (Līgavu mednieki 1998).
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Ja dramatizējuma nosaukums atšķiras no oriģināldaiļdarba, tad papildinformācijā ietvertas arī ziņas par dramatizējuma avotu, piemēram, – Zentas Mauriņas autobiogrāfiskā romāna „Tālā gaita” dramatizējums (Cilvēka griba ir viņa debesis 1997).
7.3. Neiederīgs vārds;
No citiem teātra uzveduma veidiem jāaplūkojami mūzikli un operas, kas jaunākajā posmā ir būtiska Liepājas teātra repertuāra daļa.
4.2. Darbības vārds; 6.5. Izteicēja izveide;
Par mūzikliem, kas pēc definīcijas ir muzikāls skatuves darbs ar operetes, baleta, dramaturģijas un estrādes mākslas elementiem, nodēvēti vairāki vērienīgi iestudējumi, piemēram, – mūzikls (Neglītais pīlēns 2000,; Vestsaidas stāsts 2010), mūzikls pēc Raiņa lugas un latviešu tautasdziesmu motīviem (; Pūt, vējiņi! 2011).
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Savukārt tām dažām izrādēm, kam dots operas vārds, kas arī ir muzikāli dramatisks skatuves darbs, terminējums iekrāsos konkretizēts ar dažādiem papildkomponentiem, piemēram, – opera melodrāma 2 cēlienos (Agrā rūsa 2007), rokopera (Kaupēn, mans mīļais 1999), tautas opera 2 cēlienos pēc Raiņa lugas „Zelta zirgs” motīviem (Stikla kalns 2003).
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Par pēdējātautas operas žanroloģisko apzīmējumu varētu izvērst plašāku apskatu, jo apzīmētājs „tautas” šajā gadījumā ārkārtīgi ironiskā un skeptiskā izrādē (Tišheizere, Borga 2010, 62) atspoguļo, „kā teātrī tiek attēlota tauta un ar kādiem nosacījumiem atsevišķu indivīdu kopums top par tautu”, kā arī tas, „kā teātris redz postmodernās sabiedrības esamību, attīstību un saistību ar Latvijas kultūrtelpu” (Rutkēviča 2004, 56).
1. Tehniskais noformējums; 3. Vārddarināšana; 7.3. Neiederīgs vārds;
Ar to arī pārskats par tradicionālajām skatuves darbu formām būtu beidzams, jo terminoloģiskā līmenī ne salonkomēdija, ne likteņtraģēdija, ne kamerluga, ne operete, ne vodeviļa, ne skečs, ne farss, ne bufonāde, ne klaunāde u. c. dramaturģiska darba paveidi Liepājas teātrī nav konstatēti.
7.2. Mazvārdība;
Līdz šim aplūkoti 71,73 % no pētījumam atlasītajām izrādēm, no kurām 39,31 % bija nodēvētas kāpar traģēdijau, komēdijau, drāmau, traģikomēdijau, melodrāmau, 28,28 % – kāpar lugau, izrādei, dramatizējumsu, 4,14 % – kāpar mūziklsu vai operau.
7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Iespējams, tas saistāms ar teātra epizāciju, – vēstījuma detaļu pārsvaru pār dramatisko elementu –, bet daudzos gadījumos tas skaidrojams ar to, ka dramatizējumā saglabāts oriģināldaiļdarba žanriskais apzīmējums.
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Otrs biežāk izmantotais žanriskās piederības apzīmējums no prozas terminoloģijas ir stāsts. Zīmīgi, ka tTermins stāsts ir lietots nevis, lai apzīmētu episkās literatūras paveidu, bet lai nosauktu kaut ko tādu, ko kāds stāsta – notikumu, vēstījumu, stāstījumu, tāpēc izrādes apakšnosaukumā tas papildināts ar informāciju par patiesumu/nepatiesumu vai arī par stāsta objektu, piemēram, – pilnīgi izdomāts stāsts 2 cēlienos (Veco zēnu atvasara 1993), stāsts par kādu mīlestību (Trīs draugi 2012), stāsts iz klaušu laikiem 2 daļās ar dziedāšanu un dancošanu (Vecais pilskungs 1988).
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.1. Liekvārdība;
Atsevišķos gadījumos apakšnosaukumā saglabāta informācija, ko oriģināldarba autors devis savam prozas sacerējumam, piemēram, muzikāli patiesīgs stāsts jaunatnei (Sūnu ciema zēni 1999). Andreja Upīša stāsta apakšnosaukums izrādes programmā papildināts vienīgi ar vārdu „muzikāli”.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums;
Bet nav noraidāms arī pieņēmums, ka atslēgvārds stāsts, kas mūsdienu latviešu valodā ir daļēji determinoloģizējies, apzīmē izrādes rezultātu, proti, to stāstu, „ko katrs skatītājs izveido pats, savas atmiņas un izpratnes robežās sastatot stāstus” (Tišheizere, Borga 2010, 101).
7.3. Neiederīgs vārds;
Interesi piesaista vēl daži ar literatūrzinātnes terminoloģiju saistīti izrāžu atslēgvārdi – poēma, leģenda, parodija, fantāzija, improvizācija, dialogs, trilleris, piemēram, muzikāli dramatiska poēma (Māte un neitronbumba 1985), muzikāla leģenda (Minhauzena precības 2013), komiska parodija (Atsaldētais 2012), teatrāla fantāzija 2 daļās (Bonžūr, mesjē Pero! 1985), skatuviska improvizācija divos cēlienos (Tās dullās Paulīnes dēļ... 1996), dialogs 2 daļās (Rīt 17.04 1984), trilleris 2 cēlienos (Bērniņi 2008).
7.1. Liekvārdība;
Ja izrādes apakšnosaukums uz to tieši vai aplinkus norāda (piemēram, parodija, improvizācija, trilleris u. c.), tas ļauj skatītājam minēt – vai teātra baudījums pārsteigs, smīdinās, stindzinās, šokēs, muļķos, izjokos, mulsinās, provocēs... Vēl daži izrāžu apakšnosaukumus raksturojoši elementi Kā redzams aplūkotajā materiālā, apakšnosaukumi arī pēc uzbūves veidotir ļoti dažādi, tāpēc dodams neliels ieskatsjāanalizē arī terminoloģijas gramatiskajāis aspektās.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Turklāt vienā gadījumā abi termini saistīti kā defissavienojums – luga-romance 3 cēlienos ar priekšspēli (Santa Krusa 1995).
7.1. Liekvārdība;
Pirmkārt, atslēgvārdam tiek pievienots vēl kāds literatūrzinātnes termins, kas kopā ar pamatterminu veido vārdkopterminu, piemēram, muzikāli satīriska komēdija (Ceplis 2010), – muzikāli dramatiska poēma (Māte un neitronbumba 1985), skatuviska improvizācija divos cēlienos (Tās dullās Paulīnes dēļ... 1996), komiska parodija (Atsaldētais 2012), romantiska drāma no leišu vēstures 5 cēlienos (Vaidelote 1981).
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.1. Liekvārdība;