Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8206 vienumi
Nevar teikt, ka rakstība būtu fonētiska, t. i., ka tā atbilstu izrunai.
1. Tehniskais noformējums;
Atveidojot gan vietvārdus, gan arī personvārdus, jāpatur prātā ne tikai skaņu atbilsmes, bet arī tas, ka vīriešu dz. vārdus tradicionāli atveido no ģenitīva celma (tāpat kā latīņu un sengrieķu valodā). Pie ģĢenitīva celmu var atrast skaidrojošajās vārdnīcās, piemēram, Íslensk orðabók (Árnason 2005). Ģenitīva celmam attiecīgi liek klātpievieno latviešu valodas galotni.
6.1. Saistāmība; 6.5. Izteicēja izveide; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 9.1. Neuzmanības kļūda;
Agrākajos laikos Islandē nebija pieņemts dot bērniem divus vārdus, bet jau 18. gadsimta tautas skaitīšanā šādi piemēri ir atrodami, piemēram, brālis un māsa saukušies Axel Friðrik ‘– Aksels Fridriks’ un Sesselja Kristín ‘– Seselja Kristīne’ (Kvaran 2011:, 36).
1. Tehniskais noformējums; 5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Tos latviski atveido tādā formā, kādā tie ir, neetimoloģizējot, netulkojot (izņemot senajā literatūrā, piemēram, sāgās un „Eddāas dziesmās”), ņem ģenitīva celmu, jo dažiem vārdiem nominatīvs atšķiras no ģenitīva.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Dažudzi islandieši ir mantojuši uzvārdus, ko turpina lietot.
7.3. Neiederīgs vārds;
NedaudziDažkārt islandieši kombinē uzvārdu un patronīmu, piemēram, rakstnieks Jón Kalman Stefánsson ‘Jo– Jo[u]ns Kalmans Stefaunsons’.
2.4. Īpašvārdu atveide; 5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Agrāk uzvārdi simbolizēja piederību pie augstākajiem un izglītotākajiem sabiedrības slāņiem. Īpaši izplatīti ir uzvārdi ar izskaņām -dal, -kvist, -vík, -hólm, -berg, -land, -nes, -fjörð, -bekk un -lín.
7.2. Mazvārdība;
Anita Helviga (Liepājas Universitāte) Teātra izrāžu žanroloģiskie apzīmējumi: no ierastās terminoloģijas uz netradicionāliem izrāžu pieteikumiem (Liepājas teātra piemērs) Ievads Ikviens skatītājs, kas dodas uz teātri, grib noskaidrot – ko rādīs. Un aAtbilde uz šo jautājumu parasti skan divos izteikumos: pirmajā norādot izrādes nosaukumu, bet otrajā – žanroloģisko apzīmējumu.
7.1. Liekvārdība; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Kā norādījis Normunds Naumanis, tas viss ir novedis „pie teātra teorijas instrumentārija atrofēšanās”, un kaut gan joprojām mēdz dalīt teātrus „tradicionālistos un avangardistos, modernistos un postmodernistos”, jau labu laiku „žanru un māksliniecisko virzienu robežas ir izplūdušas, tāpat kā pats jēdziens teātra izrāde” (Naumanis 2013, 35). Šī raksta mērķis ir aplūkot, kādas izpārmaiņas ir notikušas teātra izrāžu žanroloģiskajā apzīmējumā.
3. Vārddarināšana; 7.3. Neiederīgs vārds;
Pētījumā zināmā mērā ir notikusi paļaušanās arī uz nejaušības principu – kopskaitā aplūkoti 150 iestudējumi un to apakšnosaukumi jeb žanroloģiskie apzīmējumi, kas nebūt nav viss repertuārs noteiktajā laikaposmā, bet tieši tik daudz programmu pētījuma veikšanas laikā (2013. gada rudenī) bija pieejamas Liepājas teātra arhīvā.
7.2. Mazvārdība;
Paldies Liepājas teātrim un personīgi literārajai padomniecei Zandai Borgai par atsaucību šī pētījuma veikmateriāla nodrošināšanā!
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Tā var būt norāde par izrādes apjomu, adresātu, autorību un žanroloģisko piederību.
3. Vārddarināšana;
Tāpat arī nav izvērsti nav skatītis jautājumis par to, vai žanroloģisko apzīmējumu devis lugas autors, vai režisors to saglabājis vai devis pats iestudējuma tapšanas laikā u. tml. Tas būtu pētījuma priekšmets teātra žanroloģijā, bet ne terminoloģijā. Un tomēr, kas nav mazsvarīgi – apakšnosaukuma atslēgvārds ir saistošvarīgs ne tikai teātra skatītājam, bet arī teātra kritiķim, kas caur to „atslēdz” izrādes būtību, kvalitātes, veiksmes un neveiksmes, tāpēc teātra pasaules zinātāju atsevišķi citējumi rakstā tomēr ir iekļauti, lai nezaudētu saistību ar pētījuma objektu tā pamatbūtībā.
4.1. Lietvārds; 6.4. Vārdu secība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 8. Tekstveide;
Pirmkārt, par papildinformāciju šajā pētījumāir uzskatāmīta apakšnosaukumā ietvertā norāde par cēlienu vai daļu skaitu izrādē.
6.5. Izteicēja izveide; 7.1. Liekvārdība;
Protams, šāda veida informācijai ir vienīgigalvenokārt organizējošs raksturs, tai maza sakara aristība ar žanroloģijas terminoloģiju, bet, aplūkojot pieteikto tēmu kopumā, tā tomēr ir jāpiemin.
6.1. Saistāmība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Dažreiz šī norāde ir ne tikai informējoša, bet arī asprātīga un skatītāju ieintriģējoša, piemēram, – komēdija bērniem no astoņiem līdz astoņdesmit gadiem 2 daļās (Punktiņa un Antons 1985).
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Tradicionālais dalījums – traģēdija, komēdija un drāma, arī traģikomēdija un melodrāma – izmantots tikai nedaudz vairāk nekā trešdaļā (39,31 %), t. i., 57 no aplūkotajiem iestudējumiem (traģēdija – 5, komēdija – 32, drāma – 13, traģikomēdija – 3, melodrāma – 4).
7.1. Liekvārdība;
No visa pētījuma materiāla 32 izrādes (22,07 %) ir nodēvētas par komēdijām.
7.1. Liekvārdība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija;
Pārējos gadījumos nomenklatūras vārdam pievienots vēl kāds diferencētājelements (piemēram, muzikāla, dzīves, lauku), bet par tiem rakstīts vienkopussk. raksta turpinājumā.
7.3. Neiederīgs vārds;
Izrādēm, kuras nodēvētas par traģēdijām, apakšnosaukumi veidoti bez kādiem papildinājumiem, tie sastāv vienīgi no šī termina un papildu informācijas, piemēram, traģēdija 2 daļās (Otello. Venēcijas moris 2000), traģēdija 2 cēlienos (Sarkofāgs 1987), traģēdija 3 cēlienos ar epilogu (Nakts, kad aptumsa mēness 1982 – traģēdija (Nakts, kad aptumsa mēness 1982; Sarkofāgs 1987; Otello. Venēcijas moris 2000).
8. Tekstveide;