Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 9833 vienumi
Aicinām lasītāju iepazīties ar pētnieku pārdomām un veiktajiem secinājumiem.
7.1. Liekvārdība;
Vairāk nekā 1300 Latviešu valodas aģentūras rīkotajā akcijā „Mans latviskākais vārds”akcijā iesūtīto vārdu kopumu veido 657 atšķirīgas latviešu valodas leksēmas – katra no tām vismaz vienu reizi ir uzskatīta par pašu latviskāko.
7.1. Liekvārdība;
Par latviskuma izteicējiem uzskatīti ne tikai sugasvārdi, bet arī īpašvārdi (vietvārdi un personvārdi), īpašības vārdi un darbības vārdi, vai to formas, vietniekvārdi, pat saikļi un partikulas.
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 6.7. Sakārtojuma konstrukcijas;
No struktūras viedokļa šo kopumu veido gan atsevišķi primāri (neatvasināti) vārdi, gan arī dažādi atvasinājumi, salikteņi, vārdkopas un pat teikumi.
7.1. Liekvārdība;
Pirmais latviskāko vārdu desmitnieks – Jānis, ozols, Latvija, rupjmaize, tēvzeme, brīvība, Llīgo, dzimtene, latvietis, saule – lielākoties ir konkrētas semantikas vārdi un skaidri parāda latvieša tiekšanos pašapzināties plašajā pasaulē un definēt atšķirību no citiem.
2.3. Sākumburti;
Taču šajā kopumā netrūkst arī stilistiski ietonētu vārdu, kam valodā parasti ir arī stilistiski neitrāli sinonīmi:, – poētismu (piemēram, bāleliņš, kaisme, latve), vārdu ar humoristisku nokrāsu (ķiņķēziņš), sarunvalodas vārdu (ķeza), vienkāršrunas vārdu (mirla), novecojušu vārdu (abrkasis, dābolains, dore, pūrs), izloksnes vārdu (knupurs, lindruks) u. c. Pārskatot vārdu izvēles pamatojumus, šo kopumu var iedalīt trijās lielās grupās: skaniski latviskie vārdi, semantiski latviskie vārdi un funkcionāli latviskie vārdi.
4.1. Lietvārds; 5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Uzskatot šo vārdu kopumu, īpaši izceļas šajos vārdos lietoto skaneņu (l, m, n) un lūpeņu (b, m, p), kā arī priekšējo un vidējo ar zemu mēles pacēlumu izrunāto patskaņu (platā e un a) un pakaļējās artikulācijas rindas (o, u) patskaņu biežais izmantojums. Šeit patiešām acīmredzot galvenā loma lielākoties būs bijusi skanējumam, jo varam taču iedomāties, cika asāk un griezīgāk skanētu troksneņu grupas un šaurie priekšējās rindas patskaņi, piemēram, šajā akcijā iesūtītie citādi pamatotie pinkšķēt, pirkt, zirņi, no viduslejasvācu valodas aizgūtais dikti.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Par latviskiem akcijā bieži uzskatīti vārdā lietotie divskaņi (lielākoties ie un uo): biezpienmaize, ieva, krogs, liepa, pērkons, piens, ozols, šņore u. c. Un patiesi – latviešu divskaņi ie un uo ir īpaši: tieas ir senieais ei un pirmbaltu *ō, ko latvieši līdz ar lietuviešiem vienīgie no visa indoeiropiešu valodu atzara pārgrozījuši par attiecīgajiem divskaņiem un kas latviešu valodu lielā mērā atšķir no citām indoeiropiešu valodām.
6.1. Saistāmība; 4.4. Cita vārdšķira;
Par latviskuma pazīmi uzskatīti arī dažādi līdzskaņu mīkstinājumi, kas svešzemniekiem esot grūti izrunājami, (piemēram, Antiņš, ērkšķis, īkšķis, pinkšķēt, saišķis, sarežģīts, sieriņš, šaursliežu dzelzceļš, šķiņķis, šķūnis, žļurkstēt).
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Un arī te ir sava daļa taisnības – latvieši daudz spēcīgāk no vissalīdzinājumā ar citām baltu valodām palatalizējuši (mīkstinājuši) līdzskaņus, un gadsimtiem valodā slīpētais runas aparāts ļauj tos brīvi izrunāt.
7.3. Neiederīgs vārds;
Un tas nekas, ka vismaz daži no šeit minētajiem vārdiem ir aizgūti (piemēram, krogs, šņore, šķiņķis, šķūnis, kas nākuši no viduslejasvācu valodas) – tie, gadu simtiemos izrunājoti, ir ielauzīti latviešu mēlē un tādējādi rada iespaidu par latviskumu.
6.1. Saistāmība; 6.2. Savrupinājumi;
Kaut arīgan starp šiem vārdiem ir arī seni aizguvumi (piemēram, no viduslejasvācu valodas ķēķis, ķiļķeni, pankoki), tie patiešām šķiet stipri, reti vārdi, kas atrodami vientikai tautas garamantās vai daiļliteratūrā.
7.3. Neiederīgs vārds;
Uz šādu latvieša pienākumu netieši norāda arī tie, kas par latviskākajiem vārdiem izraudzījušies okazionālismus un citus jaundarinājumus, kuri ļauj gan dažādot izteiksmes veidu, gan aizstāt ar latviskāku vārdu kādu aizguvumu, piemēram, (darinieks ‘dažādu darbu darītājs’, gružkaste ‘miskaste’, siltkāpenis ‘termometrs’, skandes ‘skaļruņi’, viedtālrunis).
5.2. Lieka pieturzīme; 7.1. Liekvārdība;
Un tiešām, tajos ieskatoties un ieklausoties, jūtama valodas spēja spēlēties ar vārdiem, tos apvienot un darināt, lai veidoradītu semantiski ietilpīgus unvārdus ar pavisam skaidru nozīmi izsakošus vārdus: caurbira, ciemkukulis, cukurgailītis, čučumuiža, diegabiksis, dievpalīgs, dritvaikociņ, gaiļbiksīte, jokupēteris, kājāmgājējs, krējumlaiža, krustnagliņa, labrītiņi, perampuika, pretpulksteņrādītājvirziens, rasaskrēsliņš, rāvējslēdzējs, sirdslieta, skursteņslauķis, sniegpulkstenīte, zirgābols. Salikteņu darināšana latviešu valodā patiešām jau izsenis ir bijusis un joprojām ir raksturīgs un produktīvs vārdu darināšanas paņēmiens.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Kaut arī daži akcijas dalībnieki par „diviem vārdiem ar vienu nozīmi” izsakās kā par tikai latviešu valodai raksturīgu iezīmi, salikteņi ir izplatīti arī citās valodās, un to veidodarināšanā latviešu valoda ir ļoti iespaidotajusies no salikteņveidou radīšanā aktīvajiem vāciešiem, arī somugriem.
3. Vārddarināšana; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Taču jāpiekrīt, ka vārdu savienošanas paņēmieni un savienoto vārdu apvienotjaunās nozīmes arī latviešu valodā ir krāšņas un neparastas.
7.3. Neiederīgs vārds;
Daži no tiem tieši šajā vārdu saistījumā ieguvuši jaunu nozīmi, (piemēram, rasas krēsliņš un rasaskrēsliņš, gaiļa biksītes un gaiļbiksīte, krusta nagliņa un krustnagliņa). Gandrīz uUz robežas ar otro grupu ir vārdi, par kuriem izvēles skaidrojumā teikts, ka tasie pieder tikai latviešiem un ir „grūti tulkojamsi” – tātad vārds, pēc lietotāja domām, radies latviešu valodā un nereti arī ar to apzīmētā reālija sastopama galvenokārt tikai Latvijā.
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 5.2. Lieka pieturzīme; 6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Starp tādiem nosaukminēti, piemēram, Auseklis, bāleliņš, cūkupupas, daina, desot, griķi, izkapts, Krievija, kukulis, ķeza, ķimenes, ķiņķēziņš, laipa, lats, līgo, mākonis, ņerga, pelavas, rudens, ruksis, rumulēt, saulgrieži, sienāzis, sils, sklandrausis, strādāt, šķīvis, tu, varavīksne, velns, viedoklis, un daudzi šim apgalvojumam arī atbilst.
7.3. Neiederīgs vārds;
Tiesa gan, daži tikai latviešu valodai piedēvēti vārdi ir kopīgi ar citām baltu valodām (piemēram, velns, kukulis un leišu velnias, kukulys), vairāki pārņemti no citām valodām (piemēram, šķīvis, ķiņķēziņš, ķimenes no viduslejasvācu valodas), taču nereti saglabājušies un tiek lietoti tikai latviešu valodā, un latvieša mēlei pielāgotais skanējums patiešām raisa asociācijas ar latviskumu.
5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība;
Otru lielo iesūtīto latviskāko vārdu grupu – semantiski latviskos vārdus – varētu saukt arī par konotatīvi latviskajiem vārdiem – tās ir leksēmas, kas raisa asociācijas ar Latviju, tās vēsturi, dabu un te pavadīto laiku: bukstiņzupa, cūkas šņukurs, dzestrs, ‘Dzidrā’, gars, grāmata, ģimene, josta, jūra, karogs, kārums, klimpas, kumeļš, laukakmens, logs, mamma, mazmeita, mājas, māksla, māte, mežs, miegs, mīla, pakavs, pasaule, pastalas, pelmeņi, pienene, pilsēta, piparkūkas, pirtiņa, pirts, pīrāgs, plātsmaize, pļava, prieks, putra, rasa, rausis, rēns, rudzi, rupjmaize, rūgušpiens, saule, selga, siers, tētis, uguns, ugunskurs, ūdens, vainags, vasara, vienkārši, viensēta, villaine, vizbulīte, zeme. Šajā kopumā var novērot vairākas dominējošās leksikas grupas jeb tematiskos blokus – „‘daba”’, „‘ēdiens”’, „‘ģimene”’.
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība;