Interesantu netiešu norādi uz nāvi izmantojis Augusts Saulietis stāstā “„Neaizberama aka”: sastopoties ar jau mirušā kaimiņa rēgu, vecais saimnieks dzird, ka viesis runā “„tumšā un klusā balsī, kura noskanēja tā savādi, kā caur plānu dēļu sienu” (LatviešuSaulietis 2016:, 48) – p. Plānā dēļu siena jeb, citiem vārdiem, zārka vāks, norāda, ka viesis vairs nepieder pie šīs pasaules, taču šo norādi lasītājs pilnībā izprot tikai stāsta beigās.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.6. Dalījums teikumos;
8. Tekstveide;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Sieviete Vladimira Kaijaka stāstā “„Vīzija” jau pirms baisās parādības izdzīvo drūmas priekšnojautas: “„Viņa pamodās pēkšņi un lūkojās necaurredzamajā tumsā, kas smaga un blīva piepildīja telpu.” (LatviešuKaijaks 2016:b, 266), Gunta Bereļ Viestura Reimera stāstā “„Spogulis” dēmoniska spoguļa atspulgā var redzēt klāt neesošu cilvēku ēnas: “„Vienubrīd, pašķielējis sānis, es redzēju spogulī cīnāmies divas ēnas.” (LatviešuReimers 2016:b, 349). Andra Zeibota stāsta “„Kompromisu cilvēks” varonis, jaušot ko nelāgu, iziet no dzīvokļa gaitenī un redz, kā “„elektriskā spuldze satumst” (LatviešuZeibots 2016:, 418), bet Dagnijas Zigmontes stāstā “„Gausīgais nazis” nelabā tuvošanos sava kalpa Veckušķu saimnieka mājām pavada gan dabiskas, bet savā spēkā īpaši stihiskas dabas parādības: “„Debess satumsa, kā naktij uznākot, un šai notumsumā arvien spožāk sāka laistīties zibeņi.
1. Tehniskais noformējums;
7.2. Mazvārdība;
8. Tekstveide;
|
VaroņTēlu bieži vien satrauktās, neskaidrās domas un izjūtas, sastopoties ar neierasto, pārdabisko realitātes līmeni, dod pamatu arī vienam no šausmu žanra teorētiķu pieņēmumiem: šis valodas slānis, kas cieši saistās ar vēstītāja vai varoņa iekšējo esību, norāda, ka baismīgie notikumi vismaz daļēji risinās nevis ārēji redzamajā realitātē, bet varoņa vai vēstītāja prātā: – dvēselē, atmiņā, domās.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Mirdzas Bendrupes stāsta “„Helēna” varonis, sastapies ar jaunu sievieti, satver viņas roku un jūt “„viņas ādas vēsumu – vēsumu, kāds piemīt tikai puķēm un ūdenim” (LatviešuBendrupe 2016:, 161) – tobrīd stāstītājs vēl nezina, ka burvīgās Helēnas vairs nav dzīvo vidū.
1. Tehniskais noformējums;
6.1. Saistāmība;
|
Andra Zeibota stāsta “„Kompromisu cilvēks” varonis stāsta noslēgumā nokļūst savu pārdabisko kaimiņu (cik noprotams, vampīru vai citu viņpasaules būtņu) varā, sajūtot to “„vēsās marmora ādas pieskārienu” (LatviešuZeibots 2016:, 424), viņu apņem “„stindzinošs aukstums” un “„ledus šķita sažņaudzam krūtis”, mājas kurpes kājās ir “„apsarmojušas” (LatviešuZeibots 2016:, 428), “„saltas strāvas caururbj plaušas, nespēju ieelpot, asinis sasalst dzīslās” (LatviešuZeibots 2016:, 429).
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Kā redzams, Derila Džounsa uzskaitītie tipiskie šausmu žanra semantiskie lauki, kas akcentē cilvēka neaizsargātību pret iespējami draudīgu ārējo pasauli, ir klātesošsastopami arī latviešu šausmu stāstā.
2.4. Īpašvārdu atveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Kā pēdējo pētnieks min “„novērošanu no malas”: stāsta varoņa sajūtu, ka uz viņu kāds skatās, kaut gan vērotājs nav redzams.
1. Tehniskais noformējums;
|
Vladimira Kaijaka stāsta “„Visu rožu roze” varonim dārzniekam šķiet, “„ka aiz muguras kāds stāv – kāds, kas nevēl viņam labu, no kā jābēg, jāvairās, it kā jaunā, neizprotamā roze alktu viņa dzīvības” (LatviešuKaijaks 2016:a, 217-–218), bet vēlāk liekasšķiet, ka “„mājā ir vēl kāds, ko viņš neredz, bet kas uz viņu raugās nelabvēlīgām, glūnošām acīm”. (LatviešuKaijaks 2016:a, 221) Gunta Bereļ. Viestura Reimera stāsta “„Spogulis” varoni novēro kāda nezināma būtne no spoguļa: “„Manī no aizmugures, nē, no atspulga aizmugures raugās divas izsmējīgas acis.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
|
Es kāpjos aizvien tālāk, lauskā redzams vien spožs saules atspīdums, bet es zinu, ka acis joprojām blenž manī.” (LatviešuReimers 2016:b, 356-–357) Sajūta, ka tevi vēro kāds, kuru nevari saskatīt, ir izteikļoti neomulīga, un arī šis ir viens no netiešu spriedzi radošajiem valodas līdzekļiem, ar kuru autori panākar šo apzīmējumu un vārdkopu palīdzību autori rada spriedzi, lai panāktu lasītājā noteiktu emocionālo efektu.
1. Tehniskais noformējums;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
6.8. Palīgteikuma tips;
|
Pamanot, ka vēstītājs bērnutos novēro pa logu, mazuļbērni organizējas arī viņa slepkavībai: uztrin cirvi un dodas “„apciemot” pārlieku ziņkārīgo kaimiņu.
1. Tehniskais noformējums;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Zēns konkrēti un bez aizspriedumiem apraksta, piemēram, dīrāšanas tehniskos aspektus: “„Man liekas, par tūristu puikas izbāzeni no ārzemniekiem noteikti varētu dabūt lielu naudu. ([..)] Tomēr, lai cik stipri (zēna tēvs) pūstu (ādā), āda neparko negribēja atdalīties no miesas.
1. Tehniskais noformējums;
|
Izņēmums varētu būt Vladimira Kaijaka stāsts “„Zirneklis”, kurā ekspresīvi raksturotas vampīriskā monstra Zirnekļa darbības, izsūcot asinis vispirms nelielākām radībām un tad iecerot izsūkt sausu kādu jaunu sievieti: “„Kopš Zirneklis bija aprijis savus brāļus, izsalkums viņu nekad nebija atstājis; pat tad, kad viņš bija pieēdies līdz acīm, viņš juta, ka būtu vēl rijis, ēdis un sūcis dzīvības sulas, plosījis ar žokļiem, lai tikai justu rīklē asiņu garšu, dzirdētu lūstošu kaulu krakstoņu.
1. Tehniskais noformējums;
|
Tā acīmredzot spēja izsūkt arī dzīvu radību.” (LatviešuKaijaks 2016:a, 226) Tomēr hiperbolizēti grafnaturālistiski apraksti kopumā latviešu šausmu stāstam nav raksturīgi: tieši pretēji, šķiet, ka autori drīzāk izvairās saukt vārdā aprakstītās pārdabiskās parādības. Šai sakarā interesanti atzīmēt, ka tādi jēdzienapzīmējumi kā “spoks, “vampīrs” un citi apskatāmajos stāstos gandrīz vienmēr lietoti pārnestā nozīmē.
1. Tehniskais noformējums;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Augusta Saulieša stāsta “„Neaizberama aka” varoņa saimes ļaudis uzskata, ka “„vecaistēvs būšot gan spokus redzējis – mānekļus” (LatviešuSaulietis 2016:, 23),; Aleksandra Grīna stāstā “„Nameja atgriešanās” ļaudis runā, ka “„mēra spoks staigājot naktīs apkārt un žņaudzot vīrus un sievas” (LatviešuGrīns 2016:b, 61), s. Stāstā “„Vecāru Indriķa dzīves stāsts” “„sargi laikam nodomāja, ka uz rijas augšas spokojas, jo neviens nenāca raudzīt” (LatviešuGrīns 2016:d, 81), bet Gunta BereļViestura Reimera stāstā “„Spogulis” varoņa sieva iesaka “– : „Labāk aizvāc to sasodīto spoku no guļamistabas,” (LatviešuReimers 2016:b, 349), ar to domājot spoguli.
1. Tehniskais noformējums;
8. Tekstveide;
|
Drīz ap krāsmatām kuploja jauna rožu plantācija. Ļaudis no tuvas un tālas apkārtnes brauca šurp, priecājās par brīnišķīgajiem ziediem, izraka stādus un aizveda līdzi uz savām mājām.” (LatviešuKaijaks 2016:a, 235) Tātad lasītājs var tikai iztēloties, cik daudz līdzīgu šaušalīgu cīņu drīzumā nāksies izcīnīt skaisto ziedu tīkotājiem –, taču šis scenārijs tiek atstāts lasītāja iztēlei.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Latviešu rakstnieki netiecas lasītāju šokēt ar kolorītām, ekspresīvām detaļām, vairāk iecienītas ir netiešas, asociatīvas, bieži – no dabas pasaules ņemtas norādes, kas izraisa noteikta veida priekšnojautas, kā arī noklusējuma efekts, liekot lasītājam pašam iztēloties galveno spriedzes avotu vai stāsta galīgo atrisinājumu.
7.1. Liekvārdība;
|
Tiesa, „Valodniecības pamatterminu skaidrojošajā vārdnīcā” šis termins nav atrodams; ar to daļēji saistīts varētu būt vienīgi apzīmējums preskriptīvā valodniecība ‘valodniecības nozare, kurā izstrādā, iesaka un pamato kodificējamās valodas normas’ (VPSV 2007, 308).
1. Tehniskais noformējums;
|
Taču ir publicēta preskriptīvismam (un līdz ar to vismaz daļēji arī tā pretstatam antipreskriptīvismam) veltīta Daces Strelēvicas-Ošiņas monogrāfija, kurā atrodama visai izvērsta preskriptīvisma definīcija: „Tas ir uzskatu kopums, kas: 1) tiecas sasniegt vai saglabāt valodas pareizību (un/vai „tīrību”); apstāties, nokļuūt vai atgriezties kādā šķietami ideālā valodas attīstības posmā; 2) nereti izmantojot kādu ideoloģisku pamatojumu, šī mērķa sasniegšanai atbalsta apzinātu iejaukšanos valodas procesos, iesakot vai aizliedzot kādus valodas elementus” (Strelēvica-Ošiņa 2011, 12).
9.1. Neuzmanības kļūda;
|
Antipreskriptīvisms īpaši populārs ir anglofonajās valstīs, tomēr arī, piemēram., viens no Somijas izcilākajiem valodniekiem Ēmils Nestors Setele (Eemil Nestor Setälä) jau 19. gs. beigās rakstījis, ka valodniekam tikai jāsaprotot valodas likumi, bet neesot jānosoda valodas kļūdas; turpretim kāds cits somu valodnieks, Augusts Ālkvists (August Ahlquist), tajā pašā laikā visai asiem vārdiem pamatojis priekšrakstu nepieciešamību, teikdams, ka valoda nav mēslu čupa, kas aug augumā, lai ko tajā mestu (Lång 1996).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.2. Mazvārdība;
|
Antispreskriptīvisma pozitīvais tēls, piem., mūsdienu Lielbritānijā skaidrojams, cita starpā, ar to, ka preskriptīvisms, valodas normu ievērošanai pievērsta sakāpināta vērība šai valstī vēsturiski bijusi saistīta ar sociālo šķiru segregāciju, jo tikai sabiedrības augstāko slāņu runātā valoda uzskatīta par paraugu, par vienīgo pareizo (Strelēvica-Ošiņa 2011, 71); s. Spilgtu ieskatu caur māksliniecisku prizmu socializētajā konfliktā starp „pareizo” un „nepareizo” angļu valodu rodam Džordža Bernarda Šova slavenajā komēdijā „Pigmalions”.
2.1. Vārdu pareizrakstība;
6.6. Dalījums teikumos;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|