Faktiski par latviešu valodu varam runāt tikai kopš mūsu ēras 5.- –7. gadsimta, kad baltu ciltis sašķēlās tagadējo latviešu un lietuviešu priekštečos, latviešu kā tautības valoda konsolidējās 10.-–12. gadsimtā, literārā valoda sāka veidoties 17. gadsimtā.
1. Tehniskais noformējums;
|
Salīdzinājumam – piemēram, tamilu valoda izveidojās 3000 gadu p. m. ē., aramiešu – 1000 g.adu p. m. ē., korejiešu – 600 g.adu p. m. ē., armēņu – 450 g.adu p. m. ē.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Tikai 300 valodaās pasaulē runā vairāk nekā viens miljons cilvēku – un latviešu valoda ar apmēram 2, 3 miljoniem runātāju pašreiz apzināto 7099 valodu kopumā ir apmēram 200 - –250 “„lielākā” valoda.
1. Tehniskais noformējums;
6.1. Saistāmība;
|
Protams, mūsu galvenās konkurentvalodas – angļu un krievu valoda – pieder pie “„ļoti lielo” valodu grupas, tādēļ stingri jāšķir absolūtais un salīdzinošais valodas runātāju skaits.
1. Tehniskais noformējums;
|
Iespējams, ka daļa šī stereotipa uzturētāju to uztver kā pozitīvu zīmi (“„maza, tātad sargājama”).
1. Tehniskais noformējums;
|
Valsts vadošo personu runās un rakstos lietoto vārdu skaits, skolnieku un skolotāju vārdu krājums, visbeidzot katastrofāli nepareizā latviešu valoda šodienas plašsaziņas līdzekļos [. (http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/633152-petijums_nav_pamata_uzskatit_ka_latviesu_valoda_butu_apdraudeta, 05.11.2016].) Latviešu valodā tik tiešām ir visdažādāko leksikas slāņu vārdi, kas lietojami atšķirīgu tipu tekstos, un atkal viss atkarīgs no runātāja izglītotības un valodas izjūtas.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Daces Strelēvicas-Ošiņas grāmatā “„Kāpēc mēs gribam, lai valoda ir pareiza?” (2011) vispusīgi analizēta sabiedrības pretrunīgā attieksme pret valodas “„pareizību”, kā arī koleģiālajām institūcijām, kas darbojas valodas standartizācijā.
1. Tehniskais noformējums;
|
No vienas puses, publiskajā telpā var izcelties pat neadekvāti plaša diskusija par kāda vārda vai formas lietojumu, no otras puses, pastāv tieksme protestēt pret jebkādiem norādījumiem it kā “„no augšas”.
1. Tehniskais noformējums;
|
Varbūt būs cilvēki, kas, diendienā dzirdot runas par it kā “„mazu” un “„piesārņotu” valodu, saņemsies, lai visiem spēkiem pierādītu pretējo.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Un vai tikai arī te pie vainas nebūs “„maldīgie pieņēmumi”?
1. Tehniskais noformējums;
|
Tomēr jāatzīst, ka šie sānsoļi bieži ir bijuši literāri veiksmīgi, un kā apliecinājums tam ir 2016. gadā publicētā pirmā šādas ievirzes stāstu antoloģija “„Latviešu šausmu stāsti” (Zvaigzne ABC, 2016), kurā ievietotie stāstdarbi veido pamata materiālu, kas tiks apskatīnalizēts šajā rakstā.
1. Tehniskais noformējums;
3. Vārddarināšana;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Ja tiek raisītas pienācīgās izjūtas, tad šāda “„virsotne” pati par sevi jāatzīst par īstu baiļu literatūru neatkarīgi no tā, cik prozaiski vēlāk izplēn tās atrisinājums.
1. Tehniskais noformējums;
|
Vienīgais īsteno šausmu pārbaudes kritērijs ir vienkāršs – vai lasītājam rodas baiļu sajūta līdz sirds dziļumiem un apjausma par saskari ar nezināmām pasaulēm un spēkiem. ([..)] Un, protams, jo pilnīgāk stāstā panākta šī atmosfēra, jo vērtīgāks ir mākslas darbs.” (Lovecraft). No visiem fantastiskās literatūras žanriem šausmu literatūra visvairāk cenšas panākt lasītāja maksimālu iejušanos tekstā. Šī iemesla dēļ autoru lietotajai valodai ir jābūt emocionāli uzlādētai un valodas līdzekļiem – izvēlētiem tā, lai lasītājs visa darba garumā tiktu virzīts uz konkrēto emociju izjušanu. Te jJāatzīmē arī, ka tieši šausmuīsā stāsta forma ir ļoti būtisks žanra paveids, jo stāsta koncentrētajā formā ir iespēja ļauj autorams radīt vēlamo emocionālo efektu bez “„pārrāvumiem”, proti, autorrakstniekam ir jāpanāk, lai lasītājs stāstu izlasa vienā paņēmienā (kas diez vai būtu iespējams, lasot romānu) un tātad ta, šī iemesla dēļ teksts atbilstoši jāstrukturē un “„jākodē” – galvenokārt arizmantojot valodas palīdzībuekļus. Šausmu literatūras leksika tradicionāli ir vienkārša, neizsmalcināta, tuva ikdienas valodas stilam – kas ir būtisks faktors, lai lasītājs spētu vēstījumā iejusties, identificēties ar vidi un varoņiem – , unbet vēstījuma intonācija atgādina reālisma detalizēto, dokumentālo vēstījuma veidu, “„kameras aci”, kas fiksē reāli iespējamas norises visos sīkumos –, protams, izņemot iracionālo faktoru, kas pārkāpj reālisma robežas. Šausmu žanra darbus raksturo emocionāli piesātināts vēstījuma tonis, svarīgi faktori ir pakāpeniska draudu atmosfēras radīsabiezināšana, bieži spriedzes radīšanai autori izmanto atsevišķu teksta elementu ritmiskas atkārtošanās mehānismu, kā arī “„kodēšanu, spriedzi, priekšnojautas, draudīgumu, pravietiskas norādes, dramatisko ironiju un darbības kāpinājumu.” (Schlobin, 1988). Grāmatas “„Šausmas: tematiska literatūras un kino vēsture” autors Derils Džonss (Daryl Jones) atzīmē, ka šausmu žanra valodas estētiku veido apraksti tādāmu fiziski sajūtamāmu niansēmšu apraksti, kas it kā atkailina cilvēku, padara to jutīgu, neaizsargātu pret apkārt notiekošo, – piemēram, tumsa, aukstums, slapjums, biedējoša mākslīga gaisma, novērošana no malas. (Jones: 2002), ļ. Ļoti izteikspilgts ir kontrasta princips, tekstā pretnostatot tādus jēdzienus kā nāvie un dzīvībua, agonijua un ekstāzie.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
No šī paņēmiena izriet Stīvena Kinga raksturotais trešais un visaugstāk vērtējamais šausmu rakstnieka paņēmiens jeb spēja, kurš ļauj izraisīt lasītājā “terror” (bailesbailes (terror) – proti, rakstniekam, faktiski neparādot neko acīmredzami šaušalīgu, ir jāspēj uzburt tekstā atmosfēra, kas ierosina lasītāja iztēli tādā mērā, lai šī iztēle radītā uzburtu daudz efektīvākāas šausmu ainas par jebko, ko rakstnieks pats varētu piedāvāt. Kā uzsver Kings, šīs emocijas “parādās stāstos, kuros mēs patiesībā neredzam neko ārēji biedējošu. Bailes izraisa visaptveroša apjausma, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu. Šī sajūta ir pēkšņa un personiska – tā dod triecienu tieši sirdī. Šos stāstus par izciliem šausmu stāstiem padara tikai mūsu pašu prāts.” (King: 2010, 3–4) “Terror” efekts prasa lielu rakstniekaBaiļu efekts prasa no rakstnieka lielu meistarību, un šausmu žanra darbi, kuros tas izmantots ar panākumiem, ir literāri visvērtīgākie.
8. Tekstveide;
|
Rakstnieks šo efektu dēvē arī par “„šķības nots” efektu: “„Vispirms teksta melodijā ieskanas viena [šķība nots], tad divas, tad seko jau vesela kakofonija. Visbeidzot šausmu disonanse pilnībā pārskan pamata melodiju, taču mēs arī apjaušam, ka disonanse nerastos bez melodijas, tāpat šausmas nerodas bez skaistuma.” (King: 2010, 329) Tāpēc prasmīgs žanra autors tekstā lieto noteiktus valodas līdzekļus un strukturē tekstu tādā veidā, lai lasītājā rosinātuo tā, lai rosinātu lasītājā sākotnēji neskaidru, bet arvien jūtamāk briestošu apjausmu, ka atveidotajās ainās/norisēs kaut kas nav īsti kārtībā, bet viņš nespētu precīzi pateikt, kas tieši.
8. Tekstveide;
|
Zīmes netiek atstātas bez nozīmes: tās tiek piepildītas ar jaunām, inversām un biedējošām nozīmēm” (Schlobin, 1988).
1. Tehniskais noformējums;
|
Zinātnieki ir pētījuši arī to, kā šausmu žanra konstrukciju iespaido izvēlētais vēstītāja tips (pirmās personas, “„kameras acs”, utt.), kā iespējams grupēt žanra prototipiskos tēlus, un citus jautājumus.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Spilgts piemērs šajā ziņā ir krājumā ievietotais hronoloģiski visvecākais stāsts – Augusta Saulieša “„Neaizberama aka” (1913).
1. Tehniskais noformējums;
|
AugstākIepriekš minētajā Ralfa Kokina stāsta citātā pavīd vēl citsa semantiskaisā lauks, kādua vienības, kuras šausmu stāstu rakstnieki izmanto noteikta efekta panākšanai: norādes un asociācijas ar nāvi: “pamirt”, “sastingt”, “nedzīvs”, “kā miris”, “nāvējošs”, kas vienlaikus norāda uz varonim draudošajām nāves briesmām un vai nu sekojošo, vai iespējamo nāves klātbūtni sižetā, kā arī raksturo fizisko sajūtu, kas nereti pavada spēcīgas bailes: sastingumu, pamirumu, nespēju aktīvi reaģēt.
8. Tekstveide;
|
Aleksandrs Grīns jau minētajā stāstā “„Nameja atgriešanās” izmanto krāšņus šī veida apzīmētājusspilgtus apzīmētājus, kas raisa asociācijas ar nāvi un/vai mirušajiem, lai norādītu uz to, ka tuvojas nāvējoša parādība: “„Sejas izskatījās uzpūstas un nedzīvas, un miroņiem līdzīgas tās padarīja savādā, nespodri sarkanā krēsla, kura plūda iekšā pa logiem un durvīm un ietina mūs visus kā asiņainā, strutām un nāves sviedriem aptraipītā līķautā.” (LatviešuGrīns 2016:b, 58) Stāstā “„Nelaimes jātnieks” autors raksturo mistiski baiso jātnieku – mēra nesēju, jau savlaikus dodams norādes, ka tas ne tikai nepieder dzīvo pasaulei, bet arī nesīs iznīcību citiem: “(„[..)] acu uguns gaisīgajā spīdumā melnā jātnieka seja likās ne bālpelēka vairs, bet nu ar zemes pelēkumu, gandrīz melna, it pa kākā pa pusei satrūdējušam mironim.” (LatviešuGrīns 2016:c, 100) Vladimira Kaijaka stāstā “„Vīzija” sieviete naktī piedzīvo baismu parādību: neizprotamas, savādas būtnes šķietami ierodas pēc viņas vīra dzīvības; par briesmām jau laicīgi signalizē epizode, kurā sieviete mēģina sasaukt vīru, kas nakts vidū pazudis no mājām: “„Istaba pielija ar blāvu, nedzīvu gaismu, kas gan palielo telpu izrāva no tumsas skavām, ļāva saskatīt pieticīgo iekārtojumu un kaktā čurnošo krāsni, taču neizkliedēja sievietes baiļpilno jutoņu.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|