No vienas puses, publiskajā telpā var izcelties pat neadekvāti plaša diskusija par kāda vārda vai formas lietojumu, no otras puses, pastāv tieksme protestēt pret jebkādiem norādījumiem it kā “„no augšas”.
1. Tehniskais noformējums;
|
Varbūt būs cilvēki, kas, diendienā dzirdot runas par it kā “„mazu” un “„piesārņotu” valodu, saņemsies, lai visiem spēkiem pierādītu pretējo.
1. Tehniskais noformējums;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Un vai tikai arī te pie vainas nebūs “„maldīgie pieņēmumi”?
1. Tehniskais noformējums;
|
Tomēr jāatzīst, ka šie sānsoļi bieži ir bijuši literāri veiksmīgi, un kā apliecinājums tam ir 2016. gadā publicētā pirmā šādas ievirzes stāstu antoloģija “„Latviešu šausmu stāsti” (Zvaigzne ABC, 2016), kurā ievietotie stāstdarbi veido pamata materiālu, kas tiks apskatīnalizēts šajā rakstā.
1. Tehniskais noformējums;
3. Vārddarināšana;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Ja tiek raisītas pienācīgās izjūtas, tad šāda “„virsotne” pati par sevi jāatzīst par īstu baiļu literatūru neatkarīgi no tā, cik prozaiski vēlāk izplēn tās atrisinājums.
1. Tehniskais noformējums;
|
Vienīgais īsteno šausmu pārbaudes kritērijs ir vienkāršs – vai lasītājam rodas baiļu sajūta līdz sirds dziļumiem un apjausma par saskari ar nezināmām pasaulēm un spēkiem. ([..)] Un, protams, jo pilnīgāk stāstā panākta šī atmosfēra, jo vērtīgāks ir mākslas darbs.” (Lovecraft). No visiem fantastiskās literatūras žanriem šausmu literatūra visvairāk cenšas panākt lasītāja maksimālu iejušanos tekstā. Šī iemesla dēļ autoru lietotajai valodai ir jābūt emocionāli uzlādētai un valodas līdzekļiem – izvēlētiem tā, lai lasītājs visa darba garumā tiktu virzīts uz konkrēto emociju izjušanu. Te jJāatzīmē arī, ka tieši šausmuīsā stāsta forma ir ļoti būtisks žanra paveids, jo stāsta koncentrētajā formā ir iespēja ļauj autorams radīt vēlamo emocionālo efektu bez “„pārrāvumiem”, proti, autorrakstniekam ir jāpanāk, lai lasītājs stāstu izlasa vienā paņēmienā (kas diez vai būtu iespējams, lasot romānu) un tātad ta, šī iemesla dēļ teksts atbilstoši jāstrukturē un “„jākodē” – galvenokārt arizmantojot valodas palīdzībuekļus. Šausmu literatūras leksika tradicionāli ir vienkārša, neizsmalcināta, tuva ikdienas valodas stilam – kas ir būtisks faktors, lai lasītājs spētu vēstījumā iejusties, identificēties ar vidi un varoņiem – , unbet vēstījuma intonācija atgādina reālisma detalizēto, dokumentālo vēstījuma veidu, “„kameras aci”, kas fiksē reāli iespējamas norises visos sīkumos –, protams, izņemot iracionālo faktoru, kas pārkāpj reālisma robežas. Šausmu žanra darbus raksturo emocionāli piesātināts vēstījuma tonis, svarīgi faktori ir pakāpeniska draudu atmosfēras radīsabiezināšana, bieži spriedzes radīšanai autori izmanto atsevišķu teksta elementu ritmiskas atkārtošanās mehānismu, kā arī “„kodēšanu, spriedzi, priekšnojautas, draudīgumu, pravietiskas norādes, dramatisko ironiju un darbības kāpinājumu.” (Schlobin, 1988). Grāmatas “„Šausmas: tematiska literatūras un kino vēsture” autors Derils Džonss (Daryl Jones) atzīmē, ka šausmu žanra valodas estētiku veido apraksti tādāmu fiziski sajūtamāmu niansēmšu apraksti, kas it kā atkailina cilvēku, padara to jutīgu, neaizsargātu pret apkārt notiekošo, – piemēram, tumsa, aukstums, slapjums, biedējoša mākslīga gaisma, novērošana no malas. (Jones: 2002), ļ. Ļoti izteikspilgts ir kontrasta princips, tekstā pretnostatot tādus jēdzienus kā nāvie un dzīvībua, agonijua un ekstāzie.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
No šī paņēmiena izriet Stīvena Kinga raksturotais trešais un visaugstāk vērtējamais šausmu rakstnieka paņēmiens jeb spēja, kurš ļauj izraisīt lasītājā “terror” (bailesbailes (terror) – proti, rakstniekam, faktiski neparādot neko acīmredzami šaušalīgu, ir jāspēj uzburt tekstā atmosfēra, kas ierosina lasītāja iztēli tādā mērā, lai šī iztēle radītā uzburtu daudz efektīvākāas šausmu ainas par jebko, ko rakstnieks pats varētu piedāvāt. Kā uzsver Kings, šīs emocijas “parādās stāstos, kuros mēs patiesībā neredzam neko ārēji biedējošu. Bailes izraisa visaptveroša apjausma, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut kas nenotiek tā, kā vajadzētu. Šī sajūta ir pēkšņa un personiska – tā dod triecienu tieši sirdī. Šos stāstus par izciliem šausmu stāstiem padara tikai mūsu pašu prāts.” (King: 2010, 3–4) “Terror” efekts prasa lielu rakstniekaBaiļu efekts prasa no rakstnieka lielu meistarību, un šausmu žanra darbi, kuros tas izmantots ar panākumiem, ir literāri visvērtīgākie.
8. Tekstveide;
|
Rakstnieks šo efektu dēvē arī par “„šķības nots” efektu: “„Vispirms teksta melodijā ieskanas viena [šķība nots], tad divas, tad seko jau vesela kakofonija. Visbeidzot šausmu disonanse pilnībā pārskan pamata melodiju, taču mēs arī apjaušam, ka disonanse nerastos bez melodijas, tāpat šausmas nerodas bez skaistuma.” (King: 2010, 329) Tāpēc prasmīgs žanra autors tekstā lieto noteiktus valodas līdzekļus un strukturē tekstu tādā veidā, lai lasītājā rosinātuo tā, lai rosinātu lasītājā sākotnēji neskaidru, bet arvien jūtamāk briestošu apjausmu, ka atveidotajās ainās/norisēs kaut kas nav īsti kārtībā, bet viņš nespētu precīzi pateikt, kas tieši.
8. Tekstveide;
|
Zīmes netiek atstātas bez nozīmes: tās tiek piepildītas ar jaunām, inversām un biedējošām nozīmēm” (Schlobin, 1988).
1. Tehniskais noformējums;
|
Zinātnieki ir pētījuši arī to, kā šausmu žanra konstrukciju iespaido izvēlētais vēstītāja tips (pirmās personas, “„kameras acs”, utt.), kā iespējams grupēt žanra prototipiskos tēlus, un citus jautājumus.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|
Spilgts piemērs šajā ziņā ir krājumā ievietotais hronoloģiski visvecākais stāsts – Augusta Saulieša “„Neaizberama aka” (1913).
1. Tehniskais noformējums;
|
AugstākIepriekš minētajā Ralfa Kokina stāsta citātā pavīd vēl citsa semantiskaisā lauks, kādua vienības, kuras šausmu stāstu rakstnieki izmanto noteikta efekta panākšanai: norādes un asociācijas ar nāvi: “pamirt”, “sastingt”, “nedzīvs”, “kā miris”, “nāvējošs”, kas vienlaikus norāda uz varonim draudošajām nāves briesmām un vai nu sekojošo, vai iespējamo nāves klātbūtni sižetā, kā arī raksturo fizisko sajūtu, kas nereti pavada spēcīgas bailes: sastingumu, pamirumu, nespēju aktīvi reaģēt.
8. Tekstveide;
|
Interesantu netiešu norādi uz nāvi izmantojis Augusts Saulietis stāstā “„Neaizberama aka”: sastopoties ar jau mirušā kaimiņa rēgu, vecais saimnieks dzird, ka viesis runā “„tumšā un klusā balsī, kura noskanēja tā savādi, kā caur plānu dēļu sienu” (LatviešuSaulietis 2016:, 48) – p. Plānā dēļu siena jeb, citiem vārdiem, zārka vāks, norāda, ka viesis vairs nepieder pie šīs pasaules, taču šo norādi lasītājs pilnībā izprot tikai stāsta beigās.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.6. Dalījums teikumos;
8. Tekstveide;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|
Sieviete Vladimira Kaijaka stāstā “„Vīzija” jau pirms baisās parādības izdzīvo drūmas priekšnojautas: “„Viņa pamodās pēkšņi un lūkojās necaurredzamajā tumsā, kas smaga un blīva piepildīja telpu.” (LatviešuKaijaks 2016:b, 266), Gunta Bereļ Viestura Reimera stāstā “„Spogulis” dēmoniska spoguļa atspulgā var redzēt klāt neesošu cilvēku ēnas: “„Vienubrīd, pašķielējis sānis, es redzēju spogulī cīnāmies divas ēnas.” (LatviešuReimers 2016:b, 349). Andra Zeibota stāsta “„Kompromisu cilvēks” varonis, jaušot ko nelāgu, iziet no dzīvokļa gaitenī un redz, kā “„elektriskā spuldze satumst” (LatviešuZeibots 2016:, 418), bet Dagnijas Zigmontes stāstā “„Gausīgais nazis” nelabā tuvošanos sava kalpa Veckušķu saimnieka mājām pavada gan dabiskas, bet savā spēkā īpaši stihiskas dabas parādības: “„Debess satumsa, kā naktij uznākot, un šai notumsumā arvien spožāk sāka laistīties zibeņi.
1. Tehniskais noformējums;
7.2. Mazvārdība;
8. Tekstveide;
9. Citas kļūdas;
|
VaroņTēlu bieži vien satrauktās, neskaidrās domas un izjūtas, sastopoties ar neierasto, pārdabisko realitātes līmeni, dod pamatu arī vienam no šausmu žanra teorētiķu pieņēmumiem: šis valodas slānis, kas cieši saistās ar vēstītāja vai varoņa iekšējo esību, norāda, ka baismīgie notikumi vismaz daļēji risinās nevis ārēji redzamajā realitātē, bet varoņa vai vēstītāja prātā: – dvēselē, atmiņā, domās.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Mirdzas Bendrupes stāsta “„Helēna” varonis, sastapies ar jaunu sievieti, satver viņas roku un jūt “„viņas ādas vēsumu – vēsumu, kāds piemīt tikai puķēm un ūdenim” (LatviešuBendrupe 2016:, 161) – tobrīd stāstītājs vēl nezina, ka burvīgās Helēnas vairs nav dzīvo vidū.
1. Tehniskais noformējums;
6.1. Saistāmība;
|
Andra Zeibota stāsta “„Kompromisu cilvēks” varonis stāsta noslēgumā nokļūst savu pārdabisko kaimiņu (cik noprotams, vampīru vai citu viņpasaules būtņu) varā, sajūtot to “„vēsās marmora ādas pieskārienu” (LatviešuZeibots 2016:, 424), viņu apņem “„stindzinošs aukstums” un “„ledus šķita sažņaudzam krūtis”, mājas kurpes kājās ir “„apsarmojušas” (LatviešuZeibots 2016:, 428), “„saltas strāvas caururbj plaušas, nespēju ieelpot, asinis sasalst dzīslās” (LatviešuZeibots 2016:, 429).
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
|
Kā redzams, Derila Džounsa uzskaitītie tipiskie šausmu žanra semantiskie lauki, kas akcentē cilvēka neaizsargātību pret iespējami draudīgu ārējo pasauli, ir klātesošsastopami arī latviešu šausmu stāstā.
2.4. Īpašvārdu atveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Kā pēdējo pētnieks min “„novērošanu no malas”: stāsta varoņa sajūtu, ka uz viņu kāds skatās, kaut gan vērotājs nav redzams.
1. Tehniskais noformējums;
|
Vladimira Kaijaka stāsta “„Visu rožu roze” varonim dārzniekam šķiet, “„ka aiz muguras kāds stāv – kāds, kas nevēl viņam labu, no kā jābēg, jāvairās, it kā jaunā, neizprotamā roze alktu viņa dzīvības” (LatviešuKaijaks 2016:a, 217-–218), bet vēlāk liekasšķiet, ka “„mājā ir vēl kāds, ko viņš neredz, bet kas uz viņu raugās nelabvēlīgām, glūnošām acīm”. (LatviešuKaijaks 2016:a, 221) Gunta Bereļ. Viestura Reimera stāsta “„Spogulis” varoni novēro kāda nezināma būtne no spoguļa: “„Manī no aizmugures, nē, no atspulga aizmugures raugās divas izsmējīgas acis.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
|