Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 9833 vienumi
Grāmatu nogādāšanu pāri Vācijas-–Krievijas robežai veicināja vēl viens apstāklis, kas apliecināja varas lēmumu neapdomīgumu.
1. Tehniskais noformējums;
Līdzīgs Policijas departamenta atzinums par to, ka tas nav pretvalstisks noziegums un nav uzreiz jāsoda, bet jānodod izskatīšanai tiesā, pieņemts arī 1892. gadā (Merkys 1994, 12–13).
6.1. Saistāmība; 7.2. Mazvārdība;
Perioda beigās lietas arvien retāk nodeva tiesai, jo vietējā administrācija tai neuzticējās – pēdējā izskatītā lietlietas izskatīšana notikusi Kauņā 1895. gadā (Merkys 1994, 13).
6.4. Vārdu secība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Jāpiebilst, ka uz Baltijas kaimiņu fona lietuviešu grāmatu izdošana 19. gs. 1. pusē kopumā izskatījusies daudz nabadzīgāka: saskaņā ar bibliogrāfes Aušras Navickienes datiem, no 1801. gada līdz 1855. gadam iespiesti 1846 latviešu, 1027 igauņu un tikai 644 lietuviešu izdevumi (šis kontrasts, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu noteiktajos laika periodos, ir daudz lielāks, piemēram, ar speciālām metodēm precizējot Alekseja Apīņa savāktos faktus (Apīnis 1977, 91, 139, 162), 1851.–1855. gadā, rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju, Latvijā iznākuši 67,45, Igaunijā – 102,5, Lietuvā – tikai 16,4 izdevumi (Navickienė 2016, 14, 18).
7.2. Mazvārdība;
Tomēr arī drukas aizlieguma laikā (1864–1904) lietuviešu izdevumu pieauguma tendence ne tikai netika apstādināta, bet tā arī daudzkāršojusiet palielinājās: izmantojot dažādus latīņu rakstības paveidus, ārpus Lietuvas iznodrukāti 4100 nosaukumu izdevumi (neieskaitot periodiku), no tiem 720 – ASV (Merkys 1994, 9).
3. Vārddarināšana; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Iespējams, daudzi no šiem 6 miljonu tirāžas izdevumiem savu adresātu sasnieguši – tiek lēsts, ka muita un policija no nelegālās grāmatu plūsmas konfiscējusi vien nelielu daļu – 6 % (Merkys 1994, 13) vai 8–10 % (Vėbra 1996, 221).
1. Tehniskais noformējums;
Turpretī kirilicā drukātās „lietuviešu” grāmatas 40 gadu posmā bijušas tikai 55 (ar variantiem – 63) (Merkys 1994, 9) vai 54 (Stasiukaitienė 2006, 32), kopējā tirāža sasniegusi vien 165 tūkst.ošus eksemplāru (Vėbra 1996, 242).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Grūti izvērtēt ar statistisku precizitāti, bet uz Latgalei domāto grāmatu izdošanu drukas aizliegums atstājis – kun tas varētu būt no pirmā acu uzmetiena pārsteidzoši – relatīvi pat vēl mazāku ietekmi.
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
No 1730. gada līdz 1865. gadam nodrukāti 74 (no tiem 19. gadsimtās. – 63) izdevumi latgaliešu rakstu valodā (Seiļ 1944a, 9–15), taču šis skaits precizējams, piemēram, Skaidrīte Kalvāne norāda potenciāli lielāku skaitu – 95 (Kalvāne 2012, 6–13).
2.2. Saīsinājuma izveide;
Tiesa, kādreizējais Viļņas mācību apgabala inspektors un aizlieguma atbalstītājs Ivans Korņilovs norādīminējis vēl (neticami un nepamatoti) lielāku daudzumskaitu: Viļņā vien 1854.–1865. gadā esot nodrukāti 180 latviešu izdevumi (citāts no Brežgo 1944, 163).
7.3. Neiederīgs vārds;
Varētu šķist, ka drukas aizlieguma laikā būtu gaidāms pārrāvums vai vismaz straujš samazinājums, taču tas nebija simtiem reižutik ievērojams kā Lietuvā – salīdzinājumā ar gadsimta pirmo pusi, iznācis vien divreiz mazāk grāmatu: Valērijas Seiles drukas aizlieguma laikā iznākušo latgalisko izdevumu sarakstā (Seiļ 1944b, 172–175);, ieskaitot atļauto un aizliegto G. fon Manteifeļa „Inflantuziemies łajkagromota aba kalenderu..” un citas grāmatas, kas oficiāli vai arī pusoficiāli iespiestas, ir iekļautas 35 vienības.
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds;
Kā atzinis Boļeslavs Brežgo (1944, 162), ir zināmi 22 latgaliešu izdevumi, kas nodrukāti Krievijas robežās, ieskaitot arī Ziemeļrietumu apgabalu, kur bijis spēkā īpašs aizliegums. Šie ciparskaitļi absolūtā izteiksmē ir trīs reizes lielāki nekā visā periodā atļauto (daudzos gadījumos – drīz vien pēc tam arī aizliegto) lietuviešu izdevumu skaits Krievijas impērijā – 22 pret 7 (neskaitot zinātnieku vajadzībām veltītus izdevumus), relatīvā izteiksmē, salīdzinot ar iepriekšējā periodā izdotajām grāmatās, šī starpība daudzkāršojausies!
5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.5. Izteicēja izveide; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
To apjomu bez speciāla pētījuma noteikt ir gluži neiespējamsi, taču Vītauta Merķa (Vytautas Merkys) grāmatā (1994) minētie latviešu grāmatu konfiskācijas fakti rāda, ka to izplatīšana bijusi ievērojama. Ņemot vērā arī grāmatu pārrakstītāju darbību, var piesardzīgi apgalvot, ka Latgalē kopējā situācija, salīdzinot ar kaimiņzemi, raksturojama šādi – lielāks oficiāli pieejamo izdevēju skaits, iespējas tikt pie nelegāli iespiestajām un kontrabandas ceļā piegādātajām grāmatām, intensīvāka tekstu apmaiņa ne tikai drukātajā, bet arī pārrakstītajā formā. Šādu pavairošanas veidu, starp citu, varējis veicināt ne vien drukāto grāmatu trūkums vai dārdzība, bet arī īpaši liels pieprasījums dažos apvidos, kur izsenis bijusi stiprpēcīga lasīšanas tradīcija.
2.4. Īpašvārdu atveide; 6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Anna Stafecka ir pamanījusi interesantu kopsakarību starp pārrakstīšanu un lasītprasmi – tajos apvidos, kur tā bijusi izplatīta, drukas aizlieguma beigās lasītprasme bijusi gandrīz divreiz lielāka (76,5 % pret 39,2 %) (Jūrdžs 1999, 11; Stafecka 2003, 54).
1. Tehniskais noformējums;
Taču šiāds stāvoklis varēja būt jau arī pirms drukas aizlieguma – to var izskaidrot arī tāar to, ka ilgstošs un augošs pieprasījums veicina dažādākas piedāvājuma formas.
6.1. Saistāmība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Lietuvā, kur, lasītprasmes fons kopumā vienmēr ir bijis daudz vājāks (drukas aizlieguma sākumā lasītprasme bijusi 24 % Austrumlietuvā un 60 % Rietumlietuvā, sk.
1. Tehniskais noformējums; 5.2. Lieka pieturzīme;
Turklāt Latvijā, kā arī Lietuvā, 1864.–1880. gadā (ar papildu metienu 1884. g.) četras kirilicā drukātās Latgalei domātās grāmatas, kuras pat nebija latgaliskas (ābece, dažus gadus gājiznākušais kalendārs, krievu valodas mācību grāmata un no katoļu liturģijas viedokļa izkropļota lūgšanu grāmata; par izdevumu tapšanas gaitu sk.
7.3. Neiederīgs vārds;
Tātad ir nepieciešamības vēlreiz izvērtēt ne tikai formālo drukas aizlieguma datumu Latgalē, bet arī pašu aizlieguma būtību – uz Lietuvas fona drukas aizliegums Latgalē bijis relatīvi brīvāks, tas formāli ir sācies 1864. gadā, bet pirmās sankcijas tikušas piemērotas vien 1871. gadā.
7.3. Neiederīgs vārds;
Jākonstatē, ka drukas aizliegums nevienvisā 40 gadu ilgajā laikposmā nav bijis viengabalains, bettieši pretēji – ar izteiktām lokālajām īpatnībām, nevienādi intensīvs – pakļauts iekšējās politikas straumēm, galu galā vājinājies un atcelts Krievijas iImpērijā pamodušos tautu spiedientautu atmodas spiediena rezultātā.
2.3. Sākumburti; 4.3. Īpašības vārds; 6.4. Vārdu secība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Kāpēc vietējās varas rīkojumi, kuri pat nebija pienācīgi formulēti, bieži izteikti mutiski, retāk rakstiski, turklāt kas tā arī netika līdz galam imperatoru izsludināti kā likums, vispār tika plānoti un virzīti?
7.2. Mazvārdība;