Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 8257 vienumi
Tomēr lielākā daļa šo īsdarinājumu ar derivatīvajām galotnēm ir palikuši tikai okazionāli atvasinājumi Raiņa darbos un plašāk latviešu valodā nav ieviesušies, kaut strukturāli un semantiski pamatā atbilst attiecīgajam vārddarināšanas modelim.
7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Aplūkosim, piemēram, īsinātā lietvārda atcerēšanās , tā motivētājvārda atcerēties un īflektīvā atvasinājuma atcere semantisko struktūru: Atcerēšanās – ‘Process → atcerēties’; Atcerēties – ‘1.
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Piedēklis -m- ir sens mantots piedēklis, un ar to atvasināti lietvārdi gan no darbības vārdiem, gan īpašības vārdiem. Šādi atvasinājumi ir konstatējami jau senākajos rakstu avotos, taču līdz 19. gs. beigām produktīvāka ir lietvārdu atvasināšana no darbības vārdiem.( (MSA, 89–90). Tieši šādi vārdu īsdarinājumi fiksēti Raiņa dienasgrāmatās un piezīmēs, kaut arīiespējams, to izveides ceļš ir bijis atšķirīgs, t. i., notikusi īsināšana jeb atgriezeniskā derivācija (MSA, 115), atmetot izskaņu -šana / -šanās – apģērb-šanās : apģērb-me; izgrie-šana : izgriez-me.
5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Monogrāfijā „Latviešu literārās valodas morfoloģiskās sistēmas attīstība” norādīts, ka lietvārdos piedēklis -m- visbiežāk saistās ar primāru darbības vārdu nenoteiksmes celmu (aus-t : ausma), bet 19. gs. beigu posmā veidojas atvasinājumi arī no sekundāriem darbības vārdiem, piedēkli -m- pievienojot darbības vārda saknei (ros-ī-ties : rosme), taču konstatēti arī neregulāri darināšanas gadījumi, kad piedēklis -m- ir pievienots pagātnes vai tagadnes celmam (spied-u : spiedme, velk-u : velkme). (MSA, 91–92). Arī Raiņa lietotajiem īsdarinājumiem ar -me vērojama zināma formālās struktūras līdzība, kaut gan, ņemot vērā paša dzejnieka norādi, ka tie ir lietvārdu ar -šana/ -šanās īsinājumi, neapšaubāma ir motivētājvārdu (nenoteiksmes celmu) ietekme.
1. Tehniskais noformējums; 5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Līdz ar to, veidojot īsdarinājumus, semantiskā struktūra zināmā mērā paliek nemainīga, tomēr ir kāda būtiska semantiska papildnianse, kas šķir šos atvasinājumus – atvasinājumu ar -m- nozīmes abstrahēšanās. (MSA, 92) Domājams, ka tas ir būtiski ietekmējis šo īsdarinājumu ienākšanu literārajā valodā.
7.3. Neiederīgs vārds;
Aicinums braukt uz Lietavu. (KR 25, 120) Negribu strādāt .[..]. Vainīga laikam arī strādāšana bez atvaļinuma. (KR 25, 154) Jāpiebilst, ka Raiņa dienasgrāmatu un piezīmju leksikā šādiem īsinājumiem ir sporādisks raksturs.
1. Tehniskais noformējums;
Daļa šo lietvārdu mūsdienās netiek lietoti, tos ir aizstājuši citi atvasinājumi, piemēram, leksēmu atsacījums (atsacīt ‘noraidīt lūgumu, piedāvājumu u.  tml.; atteikt’ (LLVV I, 426) aizstājis atvasinājums atteikums; vārdu kopsaņēmums arī aizstājis cits salikteņatvasinājums kopsavilkums ‘koncentrēts (būtiskā, galvenā, nozīmīgākā) apkopojums’. (LLVV 4, 369). Daži no Raiņa lietotajiem atvasinājumiem ar formantu -ums mūsdienās vairs nav aktīvajās leksikas sastāvdaļaā, piemēram, braukums ‘paveikta darbība , rezultāts’ (braukt ‘virzīties, pārvietoties (ar transportlīdzekli) ’(LLVV 2, 115); staigājums ‘vairākkārtējs vai ilgstošs gājiens (parasti dažādos virzienos)’, (staigāt ‘vairākkārt vai ilgstoši ejot, pārvietoties (parasti dažādos virzienos – par cilvēku’) (LLVV 7²2, 162, 163): Gulbis aizvakar pārbraucis no Vācijas. [..] Ļoti apmierināts ar braukumu.
1. Tehniskais noformējums; 5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Tā kā vārds drūmumi fiksēts tikai vienu reizi, ir grūti definēt tā nozīmi (vai nozīmes niansi), bet jaušamas diferencējošas pazīmes (līdzīgi kā biezums – biezumi, labums – labumi u.  tml.), respektīvi., lietojums daudzskaitļa formā nav ar tik izteiktu vispārinājumu kā lietojums vienskaitlī: Un man pašam netiek dota iespēja uz pašatjaunotni.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;
Tornis iecerēts kā norāde uz Krievijas derīgo izrakteņu bagātībām, no kurām rietumniekiem saprotamu iemeslu dēļ tik grūti atteikties.
7.1. Liekvārdība;
Arī pēc simts gadiem ir aktuāls jautājums – jauns laiks un šī laika valoda. Un Nnobeigumā vēlreiz ielūkosimies Raiņa dienasgrāmatās – 1912. gada 3. marta ieraksts: Mīlēt, mīla, mīlīts, tātad arī mīlis, mīle.
7.1. Liekvārdība;
Pagājušā gadsimta sākumā Eiropas mākslā un filoszofijā uzplaukusī interese par cilvēka subjektivitāti, individuālo eksistenci cita starpā veda pie fenomenoloģijas, eksistenciālisma filosofijas skolām, bet vēlāk arī pie tā sauktā noveda pie t. s. lingvistiskā pagrieziena, proti, filoszofisko pētījumu centrā ienāca valoda visā tās daudznozīmībā.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 2.2. Saīsinājuma izveide; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Savukārt Hansa Georga Gādamera (Hans-Georg Gadamera) filoszofiskā hermeneitika pievērsās patiesības un metodes tematam, un tieši viņa atziņas ir īpaši interesantas valodas un varas temata iztirzājumā.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 2.4. Īpašvārdu atveide;
Ieskatoties rūpīgāk, uzzināsim, ka sSenās Grieķijas demokrātija bija pilnīgi citāda un no mūsdienu skatu punkta daudzējādā ziņā pavisam nedemokrātiska.
2.3. Sākumburti;
Te paveras vieta jautājumam – vai vārdi mainās, vai arī tos kāds maina?
5.2. Lieka pieturzīme;
Varbūt kultūra mainās pašplūsmā, bet varbūt to izmaina kāda slepena organizācija, kas tiekas reizi gadā slepenā pagrabā?
7.3. Neiederīgs vārds;
Pienenes vai rozes vēl nebūtu tas izšķirošīgais (lai gan tieši skaistums izglābšot pasauli), taču valoda un vara savus trikus izspēlē arī ar citiem jēdzieniem.
3. Vārddarināšana; 7.1. Liekvārdība;
Ne bez iemesla tieši politika kā profesija ir kļuvusi par daudzu filoszofiskās lingvistikas pētījumu priekšmetu.
2.1. Vārdu pareizrakstība;
Franču filoszofs un ideju vēstures pētnieks Mišels Fuko (Michel Foucault) patiesības tematu aplūkoja caur varas attiecību prizmu.
2.1. Vārdu pareizrakstība; 2.4. Īpašvārdu atveide;
Viņa pētījumi jeb “„zināšanu arheoloģija” bija veltītia tam, lai atsegtu diskursus – simbolu, un zināšanu sistēmas, kas iedzīvoinātas varas institūcijās un valodas struktūrās –, d. Diskurss ir sakārtota runa.
1. Tehniskais noformējums; 3. Vārddarināšana; 6.1. Saistāmība; 6.6. Dalījums teikumos; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.3. Sekundāra: interpunkcija; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Tā ir gan valodiska, gan nevalodiska prakse, un tasā vienmēr ir pakļautsa kontekstam katrā sociālā formējumā.
6.1. Saistāmība;