Tā lielākoties ir noticis ar sēlisko Medņu430 un Vīpes431 izloksni, kas gandrīz visur iznīkausi ne tikai no daudzu vietējuo cilvēku lūpāmmutēs, bet arī no atmiņaās (tikai paši visvecākie cilvēki atceras, ka „šeit manā jaunībā savādāk kādreiz runājuši”).
4.3. Īpašības vārds;
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Līvānu436 izloksne ir unikāla ar to, ka tā šodien ir faktiskigandrīz vienīgā dzīvā sēliskā izloksne, kur katrā ciemā var atrast augšzemnieku dialektā runājošos dažu paaudžu cilvēkus ar viņiem raksturīgu kāpjošo zilbes intonāciju.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Kāpēc robeža tik stingrrikta un lingvistiskā situācija ir pilnīgi atšķirīga? 5.
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Vienīgi tajās izlokšņu teritorijās, kurām ir savas kompaktas katoļu draudzes, daudz labāk, part vairākāms paaudzēm ilgāks ir saglabāts gan sēliskais (kā ir Līvānu436 gadījumā), gan latgaliskais augšzemnieku dialekta paveids – to veicināja un vēl arvien veicina Latgales Katoļu baznīcā kopš 18. gadsimta (skat. ETA; Kursīte, Stafecka 2003:, 23–28) lietotā un koptā latgaliešu rakstu valoda, kas dialekta runātājiem bija ikdienā sastopama, atzīta, prestiža, līdz 20. gadsimtas. 30. gadiem mācīta arī vietējās skolās, turpinājusi dzīvi latgaliešu rakstu valodā radītajā literatūrā un periodikā, aprakstīta gramatikās (sākot ar 20. gadsimtas. sākumu (skat. Skrinda 1908), beidzot ar mūsdienām (Nau 2011)).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Savukārt luterticīgo pārstāvju acīs – neatkarīgi no tā, pie kādais augšzemnieku izlokšņu grupais viņi pieder un kur dzīvo – Latgalē (kā Vīpes431 gadījumā) vai Vidzemē, –, prestižās valodas etalons ilgstoši varēja būt M.ārtiņa Lutera Bībeles tulkojumi, kuru pamatā vienmēr bijis vidus dialekta izloksnēm (latviešu literārajai valodai) tuvāks valodas paveids.
2.2. Saīsinājuma izveide;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.1. Saistāmība;
|
Luterticīgajos apgabalos augšzemnieku dialekts vēl bija dzīvs un samērā stabils līdz laikam, kad pirms Otrā pasaules kara līdz ar skolu sistēmas attīstību un literārās valodas izplatības veicināšanu latviešu literārās valodas etalons kļuva visaptverošspārlietojama.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Tajā brīdī jebkāds neliterārās valodas lietojuma pamats kā neprestižs tika pilnībā izsiszaudēts, strauji cjaur nākamajāmās paaudzēm izstumes runā zaudējot ikdienā lietoto izloksni – ar to var paskaidrot faktu, ka nekatolisko izlokšņu teritorijās ekspedīciju laikā tika atrasti vien daži augšzemnieku dialekta pratēji, kas dzimuši ne vēlāk kā 20. gadsimta divdesmitajoss. 20. (izņēmuma gadījumā – trīsdesmitajos30.) gados.
8. Tekstveide;
|
Tā ir pēdējā paaudze, kas vēl ļāvausi valodniekiem sistemātiski aprakstīt gan sēliskās (skat., piem., Poiša 1985;, 1999; Indāne 1986;, Strautiņa 2007), gan latgaliskās (piem., Balode 2000;, 2008) augšzemnieku dialekta rietumu daļas īpatnības. Šī iemesla dēļ arī pāreja no dzīvā uz mirušā dialektadialekta uz tā mirušajām zonām ir tik strauja, viskā garumāī atbilst kristīgo konfesiju izplatības robežai un precīzi, izņemot vienu fragmentu rietumos, sakrīt ar senā Latgales novada robežu. Šajā areālā seno Latgali no sabiedriskajām institūcijām mūsdienās pārklāj vienīgi tradicionāli izplatītās katoliskās diecēzes un draudzes (skat., piem., Cakuls 1997; E-LKBD).
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
6.4. Vārdu secība;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Precizitātes labad jāpiemin, ka pastāv vēl arī „t. s. pelēkaās zonas”, kurās pēc administratīvi teritoriālajām reformām kādā brīdī bija radies konfesionālais un nacionālais sajaukums – tādā gadījumā, iespējams, izloksne arī izzūd daudz agrāk.
1. Tehniskais noformējums;
4.3. Īpašības vārds;
|
Kā piemēru var minēt to pašu Vīpi431, kas kā pagasts izveidota 20. gadsimtas. 20. gados, sajaucot katolisku senā Līvānu pagasta ziemeļrietumu malu ap Ļovāniem ar luteriskā Ungura pagasta dienvidu daļu starp Mežāri un Vīpi.
2.2. Saīsinājuma izveide;
|
Pēc vietējās vēstures zinātāju vārdiem, šajā apvidū ir bijuši ciemi ar dažādu ticību un tautību pārstāvjiem: katoliskie Ļovāni, Leišupi, Auzāni, luterticīgo apdzīvotie Ūdri, Kļaviņi, Slīpie, Mežamuiža, Galvāni, Daugavas Ķiķaukas, Ezerķiķaukas, jauktie Rudzāti, Masāni, vecticībnieku Podvinka, Urbāni, Landzāni, Bisenieki, Cucuļi, jauktās Poļakas.
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Kritisko situāciju pastiprina arī tas, ka Barkavas425 izloksnes dienvidu daļai un Barkavas katoļu draudzei ilgstoši piederējušie Murmastienes katoļi ir pārorientējušies uzgājuši Varakļānu draudziē.
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Reālās sekas daļēji jūtamas jau tagad: p. Piemēram, senās Latgales pierobežas Stalīdzānu ciemā 2011. gadā neizdevās atrast nevienu vietējo latgaliskās izloksnes pārstāvi, te jau pārsvarā dzīvo jauz literāroajā valodu pārgā runājuošie vietējie vai sēliskajā pusē dzimuši cilvēki. 6.
6.4. Vārdu secība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.1. Sekundāra: saistāmība;
|
Var secināt, kad augšzemnieku dialekta izdzīvošanai mūsdienās lielākas izredzes ir tad, kad sakrīt vairāki viens no otra izrietošiesavstarpēji saistīti vēsturiskie apstākļi: izloksnei jāatrodas Latgalēes teritorijā, tai jābūt katoliskai, konfesijas ziņā nejauktviendabīgai.
6.1. Saistāmība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Nebijav pazīstams arī jēdziens „runāt sēliski”.
6.5. Izteicēja izveide;
|
Lietoti dažādi varianti: „kā senos laikos“”, „po prostu”, madoniešu, saikaviešu, tirzmaliešu, lizumiešu u. c. valoda.
1. Tehniskais noformējums;
|
Valodnieku aprindās visvidē pazīstamākais valodas paveida vārds – „malēniešu valoda” (skat. Markus, Raipulis 2010), kas it kā piestāvētuderētos augšzemnieku izloksnēm ārpus Latgales, ir zināms tikai daļai Ziemeļvidzemes teicēju bija zināms, turklāt ar piebildi, ka malēniešu valoda esot izplatīta tālāk, „kaut kur aiz Gulbenes”.
2.2. Saīsinājuma izveide;
4.2. Darbības vārds;
4.3. Īpašības vārds;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.4. Vārdu secība;
6.5. Izteicēja izveide;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Tātad malēniešu valoda izrādījāusies lokālā ziņā daudz šaurāks lingvistiskais fenomens, nekā bija gaidīts.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Daudz vienkāršāk bijair uzrunāt cilvēkus vēsturiskās Latgales pagastos, uzdodot tiešu jautājumu: v„Vai muokat/ varit parunuot latgaļiski?” Pozitīvās atbildes gadījumā saruna parasti veiksmīgi noritēja latgaliešu izloksnē.
1. Tehniskais noformējums;
6.5. Izteicēja izveide;
|
Jo šis vārds ir teritoriālā ziņā ir aptverošāks, jo sīkāk toā nozīmi var modificēt, kombinējot ar lokālo piederību (piemēram., „mūsu Barkavas latgaliešu mēle nav tā īstā, tur, dziļāk, runā īsti latgaliski”), jo drošāk var teikt, ka tas valodas paveids ir ne tikai dzīvs, bet arī labi strukturēts.
2.2. Saīsinājuma izveide;
6.1. Saistāmība;
6.5. Izteicēja izveide;
7.1. Liekvārdība;
|