Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 9833 vienumi
Glezna ir krāšņa, barokāla, veidota kā nosacīti postmoderniska kolāža fotoreālistiskā manierē.
3. Vārddarināšana;
Iztēlojos pēcpadomju miljonāru, kurš nespēj atbrīvoties no apziņas, ka galu galā ir tikai “"alus dzērājs”", un viņš ir atradis sadarbības partneri – kādreizējo nepieradinātās mākslas zvaigzni, kurš tagad glezno miljonāru portretus.
1. Tehniskais noformējums;
Un neatkarīgi no tā, kāpēc viņi šo projektu uzsāk, tas patiešām stāsta par to, kāda ir Latvijas sabiedrība un kultūra 20. gs.adsimta beigās un 21. gs.šī gadsimta sākumā.
2.2. Saīsinājuma izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Slavenākais piemērs, šķiet, ir Vinstons Čērčils, kurš neesot varējis ciest Grēma Satzerlenda gleznoto portretu, ko Čērčilam uzdāvināja 80. gadu jubilejā.
2.4. Īpašvārdu atveide; 5.2. Lieka pieturzīme;
Tomēr lielākoties portretu iznīcinātāji ir citi cilvēki, kuri tādējādi simboliski izrēķinās ar portretos iemūžinātajiem – pievilti mīļotie, dusmīgi revolucionāri, atriebīgi politiskie pēcnācējteči.
4.3. Īpašības vārds; 7.3. Neiederīgs vārds;
Un, ja runājam par mākslu vispār, no tās dažkārt grib atbrīvoties arī pārbūvētāji un interjeristi, mantinieki un radinieki, tikumības sargātāji un ideoloģiskās tīrības uzturētāji. Latvijas kontekstā pēdējos gados gana daudz ir diskutēts par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu, tai skaitā par to, kā samērot mākslas darbu vēsturisko nozīmi ar citām sabiedrībai nozīmīgām vērtībām.
7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība;
Un vēsturiski kopīpašums, tai skaitā dabas resursu kopīpašums, ir senāks nekā privātīpašums.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Atbilstoši arī citi arī lielā mērā nosaka, kur šīs tiesības sākas un kur beidzas.
6.4. Vārdu secība;
Neesmu pētījis Latvijas likumus, kas attiecas uz mākslu, bet gana daudzās valstīs īpašniekiem ir liegts, piemēram, nodedzināt savā īpašumā esošu arhitektūras pieminekli vai izvest uz ārzemēm noteiktus mākslas darbus.
7.1. Liekvārdība;
Jautājums vienīgi ir,: kāpēc uzskatīt, ka dzīvniekiem ir šādas tiesības. Ši? Tas ir sarežģīts jautājums, bet skaidrs, ka lielākā daļa no atbildēm, kas tiek izmantotas dzīvnieku tiesību aizstāvībai, nederētu mākslas darbu aizstāvībai.
5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds;
Imanuels Kants “"Tikumu metafizikā”" norāda, ka skaistu nedzīvo lietu iznīcināšana ir pretrunā ar tām cilvēku jūtām, kuras, lai gan nav burtiski morālas un nav gluži pienākums, tomēr attīsta cilvēkā morālās attieksmes – spēju mīlēt kaut ko arī tad, ja tas nav praktiski noderīgs vai vajadzīgs.
1. Tehniskais noformējums;
Sadedzinot Poļa gleznu, miljonārs Gulbis varbūt radīja interesantu pastāstu, kas piesaista mūsu uzmanību, bet tā arī palika svešs visiem tiem mākslas vēstures varoņiem, ko Polis viņam apkārt bija sagleznojis.
7.1. Liekvārdība;
Varam to iztēloties – krēslā sēž puspliks miljonārs, viņam pie kājām alus pudeles, un fonā Latvijas nakts.
5.2. Lieka pieturzīme;
Darbs ir strukturēts kā viens mežonīgi liels meta-arhīvs, kurā faktiskais pēcpadomju arhīvs, ar kuru Darina cenšas strādāt romāna sižeta laikgaitā, kļūst par politisku, vēsturisku, kulturālu, sociālu, ģimenisku un dziļi personīgu institūciju.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Tādēļ Darinai un Adrijanam jānododas spekulatīvām un dažbrīd fantastiskām metodēm – piemēram, kopīgi nosapņoredzētiem sapņiem, kas veido vienotu vēstures naratīvu. Šo arhīva problemātiku Zabužko skata dzimtes griezumā, pašai rakstniecei šādā veidā vienlaikus pati kļūstot arī par vēsturnieci. Šeit trāpīgi var minēta ir amerikāņu rakstnieces Saidijas Hartmanes slavenoā 2005. gada esejua “Venēra divos cēlienos” par vergu naratīvu atspoguļojumu arhīvos, kas mūsdienās. Tā kļuvusis par vienu no spekulatīvās historiogrāfijas pamattekstiem, kurš un ļauj izskaidrot šo Zabužko īpatnējo metodoloģisko soli.
2.3. Sākumburti; 6.5. Izteicēja izveide; 6.6. Dalījums teikumos; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 10.1. Sekundāra: saistāmība; 10.3. Sekundāra: interpunkcija; 10.4. Sekundāra: sākumburti;
Kā ieklausīties vaidos un kliedzienos, neatšifrējamās dziesmās, (…)[..] raudās par mirušajiem un uzvaras saucienos, un pēc tamāk visam tam piešķirt vārdus?
1. Tehniskais noformējums; 5.1. Nepiemērota pieturzīme; 7.3. Neiederīgs vārds;
Tieši pretēji – viņa iemieso to nepārtraukto postkoloniālo iekšējo dueli, kura vienmēr producētais atlikumas reprezentē visasu pēcpadomju subjekta pieredzes esenci: nenoteiktību, liminalitāti un mūžīgu robežsituāciju.
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība;
Tēva prombūtne kļūst par neredzamu, bet vienmēr klātesošu spēku, kas veido vēstītājas pašizpratni, viņas attiecības ar citiem un atmiņu.
7.1. Liekvārdība;
Manfelde rāda, kā traumas, ko radījusi ilgstoša prombūtne un nespēja sarunāties, iesakņojas ķermenī – attiecības nevar tikt dziedinātas pat ar vienkāršiem žestiem, un fizisks tuvums, kas citos apstākļos varētu sniegt mierinājumu, šeit kļūst par draudu: “Ja viņš mani apskautu?
7.1. Liekvārdība;
Es sastingstu kā metāls.” (17. lpp.) Tēvs romānā ir gan konkrēts cilvēks ar reālu biogrāfiju – viņš aizgājis, tad atrasts, viņš slimo, ar viņu notiek sarežģīti mijiedarbības mēģinājumi –, gan simboliska trūkuma forma, kas liecina ne tikai par individuālu ģimenes drāmu, bet arī par plašāku kolektīvu pieredzi, atklājot, kā traģiski vēstures notikumi – izsūtījums uz Sibīriju, padomju kārtība – atstāj plaisas ģimenes attiecībās, kuras nesadzīst, bet tiek pārmantotas nākamajās paaudzēs kā klusums – sāpes, par kurām nav iespējams runāt, – un svešums.
7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība;