Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 6747 vienumi
Latvijas situācijā, runājot par latviešu, krievu un angļu valodu, nav iespējams neviens no šiem hipotētiskajiem nosacījumiem. Šoreiz nerunāsim par otras valsts valodas ieviešanas tehniskajiem, administratīvajiem un finansiālajiem aspektiem, jo runa nav par naudu, bet vārda tiešā nozīmeē par tautas dzīvību.
1. Tehniskais noformējums; 6.1. Saistāmība;
Gluži otrādi, atsvabinoties no nozīmju horizonta (konteksta), kas iegrožoja nozīmju interpretācijasu, ziņa kļūst par patvaļīguas interpretācijuas upuri.
6.1. Saistāmība;
Ikviena no šīm atbildēm savā ziņā ir pareiza, jo sengrieķu cilmes vārds gramatika mūsdienās patiešām tiek lietots šajās trīs nozīmēs.
7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība;
Tā radās nepieciešamība noteikt pareizas tekstu izlasīšanas un saprašanas likumības, respektīvi., izveidot sava veida likumu kopsavilkumu jeb gramatiku. (Babickienė, Venckutė 2013, 26) Balstoties uz informāciju, kuru sniedz rakstītā vēsture, var apgalvot, ka gramatiku izveide kā Rietumos, tā arī Austrumos sākusies aptuveni pirmās tūkstošgades nogalē p. m. ē.
2.2. Saīsinājuma izveide; 3. Vārddarināšana; 7.1. Liekvārdība; 8. Tekstveide;
Austrumos gramatikas zinātnes pirmsākumi meklējami Indijā, bet Rietumos – Senajā Grieķijā un nedaudz vēlāk arī Senajā Romā –, taču a. Apstākļi, kādos tika uzrakstītas pirmās senindiešu valodas (sanskrita), sengrieķu un latīņu valodas gramatikas, bija atšķirīgi, turklāt Austrumos un Rietumos tās tika radītas pilnīgi neatkarīgi, jo senajos laikos Eiropa neko nezināja par to, kas notiek Indijā, respektīvi., tolaik starp tām nebija un arī nevarēja būt nekādas ideju apmaiņas.
6.6. Dalījums teikumos; 7.1. Liekvārdība;
Tās autors Pānini (Pāṇini) savu gramatiku nosauca par „Astoņgrāmatu“” (Aṣṭādhyāyī), jo to veidoja astoņas nodaļas, kurās pēc tā dēvētā ķēdes principa tika izklāstīti gramatikas likumi, kurias savstarpēji bija savienoti tā, kalai no katra iepriekšējā likuma izrietētu nākamais.
1. Tehniskais noformējums; 7.3. Neiederīgs vārds; 6.8. Palīgteikuma tips;
Kopumā „Astoņgrāmatu“” veido 3976 īsi, viegli iegaumējami gramatikas likumi vārsmās, kur izklāstīts, kā pareizi izrunājami senindiešu valodas patskaņi un līdzskaņi, kā tie mainās morfēmu un vārdu savienojumos, kā tiek darināti atvasināti vārdi, kā tiek veidotas lokāmo vārdu formas un kā sarindkārtot vārdus gramatiski pareizos teikumos.
1. Tehniskais noformējums; 7.3. Neiederīgs vārds;
Tajā pašā laikā to var dēvēt arī par normatīvās gramatikas prototipu: īsos likumos precīzi tiek noteiktas skaņu artikulācijas īpašības, vārddarināšanas, vārdu locīšanas, kā arī vārdu un to lokāmo vārdformu lietošanas normas.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Vēršanās pie Dieva, lūgsna, rituālā upurēšana ir svēts akts, līdz ar to arī šī akta valoda ir svēta;: kanoniski reliģiskā teksta valoda, ar kuras palīdzību vēršas pie Dieva, nedrīkst tikt mainīta vai sagrozīta.
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Cenšoties noskaidrot, vai realitātē eksistējošu lietu un parādību nosaukumi ir dabiski motivēti, t. i., vai nosaukumi precīzi atspoguļo lietas, vai tieši otrādi – lietas un to nosaukumus saista nevis tiešs, bet gan nosacīts, konvencionāls sakars –, grieķu filozofi (Heraklīts, Demokrīts, Platons u. c.) patiesībā ielika teorētiskās valodniecības pamatus, uz kuriem balstījās arī grieķu valodas gramatika.
1. Tehniskais noformējums; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība;
Pārņemuši no grieķiem jau gatavu gramatikas modeli un to radoši izmantodami, romieši izveidoja latīņu valodas gramatiku, kura vēlāk tapkļuva par etalonu citām Eiropas valodu gramatikām.
6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Pēc Varrona darba „De lingua Latina“” (no tā līdz mūsdienām saglabājušās tikai atsevišķas daļas) parauga tika sarakstīts ne mazumas dažāda apjoma un atšķirīgas precizitātes latīņu valodas gramatikuas, bet svarīgākās no tām bija mūsu ēras 4. gs. sarakstītā Elija Donāta (Aelius Donatus) gramatika un nedaudz vēlāk, 5.–6. gs. mijā, tapusī Prisciāna (Priscianus) „Institutiones grammaticae“”.
1. Tehniskais noformējums; 2.4. Īpašvārdu atveide; 7.1. Liekvārdība; 7.2. Mazvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Visā garajā viduslaiku periodā eiropieši latīņu valodu lietoja ne tikai kā tā laika lingua franca, bet arī uztvēra kāuzskatīja to par valodas etalonu, uzskatīdami to par klasisko valodu, kas normēta pēc loģikas principiem un ir vispiemērotākā reliģijai un zinātnei.
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Laika posms no Rrenesanses līdz 18. gs. beigām Renesanses laikmetā latīņu valodas pārākums attiecībā pretpār nacionālajām valodām mazinājās, nostiprinājās nacionālo valodu loma Eiropas tautu sabiedriskajā un kultūras dzīvē nostiprinājās nacionālo valodu loma, kā arī ievērojami paplašinājās to lietojuma sfēra.
2.3. Sākumburti; 6.4. Vārdu secība; 7.3. Neiederīgs vārds;
Zinātkārākos acu skatus pievilināja pasaules valodu daudzveidība, tika sastādītas pirmās vairākvalodu vārdnīcas, kuras var uzskatīt par pirmajām pasaules valodu rokasgrāmatām jeb enciklopēdijām, savdabīgiem valodu katalogiem.
3. Vārddarināšana;
Viss iepriekš minētais mudināja veidot etnisknacionālo valodu gramatikas, kuras tolaik pārsvarā tika rakstītas latīniski vai – ņemot vērā tajās runājošo tautu dzīves apstākļus – kādā citā sabiedriski politiskā un kultūras dzīvē dominējošā valodā.
7.3. Neiederīgs vārds;
Ja kāda no gramatiskajām parādībām sakritbija vērojama divās vai vairākās valodās, šīs gramatikas autori to parasti vispārināja kā universālu parādību. (Babickienė, Venckutė 2013, 27) Tādējādi Porojālas gramatiku var uzskatīt par vienu no pirmajiem mēģinājumiem izskaidrot cilvēku valodas universālās īpašības, balstoties uz dažādās konkrētās valodās novēroto gramatisko parādību kopību.
1. Tehniskais noformējums; 6.5. Izteicēja izveide; 7.3. Neiederīgs vārds;
Nonākot pie atziņas, ka pārliecinošākie valodu radniecības apstiprinājuma rezultāti tiek iegūti, nosakot salīdzināmajāso valodās esošou gramatisko morfēmu un vārdu sakņu identiskumu, tika izveidota īpaša valodas vienību salīdzināšanas tehnika, tā dēvētā vēsturiski salīdzinošā metode.
7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Gan indoeiropiešu, gan citu (piem.ēram, urāliešu, altajiešu u. c.) valodu saimju vēsturiski salīdzināmieo valodu ģenētisko sakaru pētījumi radīja jaunu vēsturiski salīdzināmās gramatikas tipu.
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide; 6.1. Saistāmība;
Vēsturiski salīdzināmajā gramatikā īpaša uzmanība tika pievērsta diahroniskam valodas parādību skaidrojumam, respektīvi., to vēsturiskajai attīstībai. Šādu vienas valodas vai valodu grupas gramatiku visbiežāk veidoja divas daļas – morfoloģija jeb formu mācība un sintakse jeb teikumu mācība.
2.2. Saīsinājuma izveide;