Meklēšana

Par korpusu Meklēšana Kļūdu tipu statistika Kļūdu kombināciju statistika
Atrasts/-i 6524 vienumi
Tomēr visai bieži vērojams, ka pat vienasā sarunasā vai teksta ietvarosā uzruna var mainīties no vienskaitļa uz daudzskaitļa vietniekvārdu (Jucker 2012).
7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Agrīnajā jaunangļu periodā (16. gs. – –17. gs.) uzrunas sistēma piedzīvo vēl lielākas izmaiņas.
1. Tehniskais noformējums; 5.1. Nepiemērota pieturzīme;
Vienskaitļa formas iegūst papildus nozīmes.
3. Vārddarināšana;
Pētnieku vidū nav pilnīgas vienprātības par šī procesa iemesliem, taču tieši sociālajam aspektam varēja būt liela loma. 17. gs. vidū izveidojās jauna kristiešu kustība jeb sekta “„Reliģiskā draugu biedrība” – t. s. kvēkeri.
1. Tehniskais noformējums;
Vienkāršība izpaudās ne tikai apģērbā, paražās, bet arī valodā. Īpaši sākuma periodā kvēkeriem raksturīga t. s. vienkāršā runa (angl. plain speech), kas izpaudās arī tādējādi, ka viņi nelietoja nekādus titulus, kā arī visus cilvēkus uzrunāja ar thou, arīpat sociāli augsti stāvošas personas (Finkenstaedt 1963, 174–213).
7.3. Neiederīgs vārds;
Piezīmes par tā lietojumu sniedz gan 19., gan arī 20. gs. valodas aprakstītāji. Ja 19. gs. thou pieminēts vairāk kā veca tradīcija, tadbet 20. gs. thou lietojums bieži uztverts kā personas nonicinājums un apvainojums (Finkenstaedt 1963, 225–226).
7.1. Liekvārdība; 7.3. Neiederīgs vārds; 6.8. Palīgteikuma tips;
Vācu valoda Mūsdienu vācu valodā parasta ir divlocekļu pronominālā T/V uzrunas sistēma: vsk. 2. personas vietniekvārds du ‘tu’, ko lieto, uzrunājot ģimenes locekļus, tāpat arī tuvus paziņas un draugus, un Sie ‘Jūs’, ko izmanto formālā saskarsmē, kā arī uzrunājot cilvēkus, ar kuriem attiecības nav ļoti tuvas (Hickey 2003b).
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Tomēr pakāpeniski, īpaši 15. un 16. gs., ihr lietošana ir apņēmusi plašākus sabiedrības slāņus, vispirms jau pilsētās, zaudējot sākotnējo pagodinājuma nozīmi.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Tādējādi 18. gadsimta vācu valodā bija izveidojusies pat četru locekļu uzrunas sistēma: du/ihr/er, sie (vsk.) /sie (dsk.).
1. Tehniskais noformējums;
Dsk. 2. persona ihr, kā arī vsk. 3. persona er/sie uzrunā saglabājas vien daļēji lauku apvidos. Šai laikā uzruna reizēm tiek noteikta arī dokumentos noteikta, piemēram, armijas reglamentos, tādējādi nostiprinot dsk. sie kā formālo uzrunu (Besch 1998, 101–102).
6.4. Vārdu secība;
Stingrāka Sie lietošana raksturīga nacionālsociālisma laikmetam, savukārt du plašāk lietots daļēji bij.ušajā Vācijas Demokrātiskās Republikā, kā arī saistībā ar 1968. gada studentu nemieriem Rietumeiropā.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Ni reizēm lietoja, uzrunājot nepazīstamus cilvēkus, kā arī zemākstāvošas personas. Šim pronomenam bija arī plaša izplatība dialektos.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
Vairākkārt dažādu iestāžu un institūciju darbībā to centās ieviest ar rīkojumu un norādījumu palīdzību. 19. gs. 50. gados izveidoja “„ni biedrības”, 1858. gadā tika publicēts uzsaukums ni reformai, ko parakstīja visai daudzas augstdzimušas personas, ieskaitot kroņprinci Karlu (Carl). 1880. gadā aizsardzības ministrs izdeva rīkojumu, ka karavīri jāuzrunā ar ni, ja nelieto militārās pakāpes un vārdu. 1889. gadā Stokholmas policija noteica, ka, vēršoties pie cilvēkiem, policistiem jālieto ni (Teleman 2003, 152–153).
1. Tehniskais noformējums; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.2. Savrupinājumi;
Cieņu varēja izrādīt arī ar uzrunu pan, pievienojot tai dažādus adjektīvus łaskawy ‘žēlīgs’, miłościwy ‘žēlīgs’, szlachetny ‘cēls’, wielmożny ‘cēls, varens’ u. c. (Klemensiewicz 1946, 33–38). 17. gs. bija nostiprinājušies vairāki veidi, kā uzrunājot vērsties pie sarunu biedra, norādot arī savstarpējās attiecības: 1. familiāras formas – vietniekvārds ty un verba vsk. 2. personas formas; 2. distancētas formas, kas norādīja uz pieklājību vai cieņu – a) vietniekvārds wy un verba dsk. 2. personas formas kopā ar titulu dažās uzrunu formulās; b) tituls un verba vsk. 2. personas formas; c) tituls un verba vsk. 3. personas formas.
1. Tehniskais noformējums;
Tos saistot ar pan, radās tādas uzrunas formas kā Waćpan, Waspan, Asan, Acan u.  c. Līdzīgi saīsinājās arī citas uzrunas formulas (Łoś 1916, 5–7). Šādi saīsinājumi pakāpeniski zaudēja cieņas apliecinājuma statusu, kļūstot par familiārām uzrunas formām, no kurām formālākās situācijās sāka vairīties.
1. Tehniskais noformējums;
Tā vietā plašāk 18. gs. beigās, bet jo īpaši 19. gs. sākumā, sāka lietot formu pan, pani vienu pašu vai savienojumā ar kādu pielikumu.
5.3. Pieturzīmes trūkums;
To sāka izmantot arī tādās jomās strādājošie, kas iepriekš lietoja tikai ty vai wy, piem.ēram, strādnieki, mājkalpotāji.
2.2. Saīsinājuma izveide;
Uzruna pan, pani gan tolaik, gan arī mūsdienās lietojama sintaktiski tikai kopā ar verba vsk. 3. personu, piem.ēram, Panie Janie, czy pan śpi? ‘Jana kungs, vai kungs guļ (vsk. 3. pers.)’ – t. i. ‘Jana kungs, vai Jūs guļat?’ (Zagorska Brooks 1975, 135–137).
1. Tehniskais noformējums; 2.2. Saīsinājuma izveide;
Tradicionālajās izloksnēs vietniekvārda wy un verba dsk. 2. personas formu lietojums pieklājības frāzēs, pat ģimenes ietvarosē, ir tomēr saglabājies pat vēl visjaunākos laikos (Dubisz 1996, 96).
7.1. Liekvārdība; 10.1. Sekundāra: saistāmība;
Pēc Polijas neatkarības atjaunošanas 1918. gadā, bet īpaši pēc 2. pasaules kara no valsts iestāžu pusdes ideoloģisku apsvērumu dēļ kā uzrunas formu plašāk sāka izmantot apzīmējumu obywatel ‘pilsonis’, obywatelka ‘pilsone’, lai mēģinātu ierobežot biežo pan, pani lietojumu.
6.1. Saistāmība; 7.1. Liekvārdība;