Metonīmiskie starpgadījumu vietnotikumvārdi nosauc kādu notikuma detaļu – parasti galveno likstas vaininieku: cilvēku, dzīvnieku vai lietu, kas izraisījuši nelaimi, bijuši tās dalībnieki vai cietēji. Ļoti bieži sastopami deantroponīmiskie vietvārdi, kas darināti no kāda personvārda. Šādos nosaukumos bieži vien nekas neliecina par kādreiz notikušu skumju notikumu, to var uzzināt tikai no vietas apraksta: Dalbiņu purvs, purvs Dobelē, „kāds Dalbiņš pakāries šai purvā”, LVVK; Jānīša purs, purvs Ilzenē, „kāds Jānis iestidzis un, būdams iedzēris, noslīcis”, LVVK; Andriņa purs jeb Vilku purs, purvs Alūksnē, „agrāk saukts par Vilku purviņu; pēc Radziņu Andra pazušanas tajā sauc par Andriņa purvu, tagad tur vilku nav”, LVVK; Annes atvars, atvars Annā, Pededzes upē, „stāsta, ka tur noslīcinājusies kāda meita Anna, kas nevarējusi satikt ar muižas vagaru”, LVVK.
3. Vārddarināšana;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.1. Liekvārdība;
|