Atkarībā no velna skaidrojumatā, vai velns tiek uztverts no reliģiskā vai folkloras un mitoloģijas skatu punkta, tas uztveramso skaidro divējādi: ‘k. Kristietībā un citās monoteistiskās reliģijās – velns ir ‘ļaunais gars, ļauno garu valdnieks, ko vaino grēku, nelaimju radīšanā; sātans’, savukārt latviskajā dzīvesziņā tas vairāk uztverams kā ‘ļauna, pārdabiska būtne, kas apveltīta ar lielu spēku, bet ir vientiesīga, garīgi aprobežota (piemēram, tautas pasakās)’ (MLVVe; sk. arī LLVVe). Piemēram, ldažādi: pirmkārt, velns ir Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos – aktīvs materiālās pasaules objektu radītājs un pārveidotājs, arī Dieva kaimiņš, zemkopis, lopkopis; otrkārt, velns ir aktīvs līdzdalībnieks latviešu zemnieka ikdienas gaitās, taču arī te velna ļaunums nav visaptverošs, cilvēks to var pārspēt ar atjautību un drosmi; treškārt, kristietības ietekmē arī velns pielīdzināts visaptveroša ļaunuma iemiesojumam, kā pilnīgs pretstats Dievam (Drīzule 1986, 110–120; Mitol. enc. 1994, 222; MLVV; LLVV). Pēdējo aspektu īpaši izceļ arī Rita Drīzule: „Dēmonisks ļaunums mitoloģiskajam Velnam tiek piedēvēts kristietisma ietekmē un latviešu folklorā izveidojies uz tās sabiedriski vēsturiskās cīņas pamata, kādu kristīgā garīdzniecība organizēja un veda pret latviešu senajām tradīcijām un tautas ticējumiem, jo īpaši nesaudzīgi 16. un 17. gadsimtā.” (Drīzule 1986, 120) Latviešu kosmogoniskajās teikās velnam parasti ierādīta vieta blakus Dievam pasaules radīšanā: viņšelns rada kalnus un akmeņus, jūras un upes, odus un peles, pa daļai sacenzdamies ar Dievu, pa daļai jaukdams viņa darbu.
2.1. Vārdu pareizrakstība;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
8. Tekstveide;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
10.4. Sekundāra: sākumburti;
|