Sinhroniskā aspektā tiek izšķirtas dažādas frazeoloģismu situatīvi stilistiskas variācijas: papildinājums, substitūcija, elipse, frazeoloģiskās metaforas paplašinājums, frazeoloģisma šķeltlietojums, frazeoloģisks kalambūrs, alūzija, utt. Vairākas no šīm variācijām tiek īstenotas vienaā teikuma ietvaros (piemēram, frazeoloģiskā zeigma, papildinājums, elipse, substitūcija, inversija, perifrāze, konversija, metatēze, kontaminācija, diminutīva lietojums); betā, piemēram, substitūcija un elipse, taču ir arī tādas frazeoloģismu variācijas diskursā, kuras var pārsniegt vienau teikumau, atkāpes,rindkopu vai pat grāmatas nodaļas ietvarusu, piemēram, frazeoloģiskās metaforas paplašinājums, frazeoloģisma šķeltlietojums, frazeoloģisks kalambūrs un alūzija (vairāk par šīm variācijām skat. Oļehnoviča 2012, 32–46). Šādā variētā lietojumā frazeoloģismi iegūst papildus nozīmes nianses, izsaka stilistisko informāciju, kuras niansesu var noteikt, salīdzinot frazeoloģisma pamatformu un tā lietojuma formu un nozīmi diskursā.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|
Tiem līdzīgi ir arī vārdi, kas definēti kā stipri, cēli vārdi jeb leksēmas, par kurām var teikt kāda akcijas dalībnieka vārdiem – „vārds ir īss, bet tā nozīme plaša”:, piemēram, cēlums, cieņa, koki, mērķtiecība, vārds, vārdnīca, vesels, vērtība, vienatne, vienotība.
5.2. Lieka pieturzīme;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|