Termins mīts dominē Rrietumu sociolingvistikā (piemēram, pazīstamākā grāmata par šai rakstā aplūkoto problemātiku saucas “„Valodas mīti” (Bauer, Trudgill (eds.) 1998). Šajā grāmatā vairāku valstu valodnieki identificējuši un aprakstījuši 21 anglofoniskajās valstīs izplatītus “ „mītus” par valodām, no kuriem visbiežāk sastopami ir seši: 1) vārdu nozīmēm laika gaitā jāpaliek nemainīgām,; 2) mūsdienu bērni vairs neprot ne lasīt, ne rakstīt,; 3) amerikāņi maitā angļu valodu,; 4) televīzijas ietekmē visi sāk runāt vienādi,; 5) dažās valodās runā ātrāk, nekā citās,; 6) angļu valodā nedrīkst teikt it’s me, jo me ir akuzatīvs. 2003. gadā P. Tradžils savā “„Sociolingvistikas glosārijā” devis šādu definīciju: “„Valodas mīti ir tādi uzskati par valodu vai valodām, kam plaši tic cilvēki, kas nav lingvisti, bet kuri īstenībā nav patiesi, kā plaši izplatītā pārliecība, ka dažas valodas ir “„primitīvākas” par citām, vai uzskats, ka valodas pārmaiņas var un vajag nobremzēt.” (Trudgill 2003, 76). Ņemot vērā termina mīts semantiku latviešu valodā resp. tā saistību ar dziļi simbolisko apziņas slāni un ierobežotās iespējas tos atspēkot, jo mīti loģiskai atspēkošanai parasti nepakļaujas, parkā piemērotāku terminu lingvistiskās attieksmes veidošanā, turpmāk izmantosim terminu stereotipi.
1. Tehniskais noformējums;
4.1. Lietvārds;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
5.2. Lieka pieturzīme;
7.1. Liekvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|