Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu" ..” (Iskolat 1918) Redzams, ka dekrētā paustais princips "– „oficiālajās iestādēs"” lietot tikai latviešu valodu, bet svešvalodu – ierobežoti, – saskan ar šā brīža tiesisko regulējumu; t. Taču jau 1919. gada 8. martaā Latvijas Padomju valdības priekšsēdētājs P.ēteris Stučka parakstīja dekrētsu par oficiālos rakstos lietojamām valodām, kurā latviešu valoda bija zaudējusi galveno lomu : "„Iekšējā darīšanu valoda kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs ir viena no vietējām valodām pēc iedzīvotāju vairākuma, šimbrīžam latviski, latgaliski vai krieviski".” Dekrēts tāpat paredzēja, ka rakstiski iesniegumi iestādēs jāpieņem visās "„vietējās valodās (latviski, latgaliski, krieviski, vāciski, ebrejiski, leitiski un igauniski)"”, pretēji mūsdienu prasībai iesniegt dokumentus tikai valsts valodā (vai ar apstiprinātu tulkojumu);. Likums par valsts valodu (1935. gads) jau atkal skaidri noteic latviešu valodu par valsts valodu.
1. Tehniskais noformējums;
2.2. Saīsinājuma izveide;
6.1. Saistāmība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.3. Neiederīgs vārds;
|