Edīte Hauzenberga-Šturma raksta: „[..] slieksme uz analiītisku saistīšanas veidu sintaksē iekļaujas normālajā indoeiropiešu valodu attīstības gaitā, un tādēļ jo vairāk pārsteidz pretējā tendence, kas modernajā latviešu valodā arvien noteiktāk vērojama pēdējos gadudesmitos, proti, tendence vēl nesen parastu prepozicionālu savienojumu vietā, ar vai bez pastiprinājuma ar adverbu, izteikties ar vienkāršu locījumu, bez prepozīcijas.” (Hauzenberga-Šturma 1992 [1967], 93) Autore min šādus piemērus, kur gaidāmā prievārdiskā savienojuma vietā lietots datīvs: lai izbēgtu vasaras karstumam, centies to citu acīm slēpt, prata izvairīties mobilizācijai, mēs nedrīkstam atsvešināties viens otram, uzņemties morālo atbildību šādai rīcībai, ieinteresēt latviskajam garam, kultūrai un tradīcijām (Hauzenberga-Šturma 1992 [1967], 94–95).
1. Tehniskais noformējums;
2.1. Vārdu pareizrakstība;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
|