Vienīgais īsteno šausmu pārbaudes kritērijs ir vienkāršs – vai lasītājam rodas baiļu sajūta līdz sirds dziļumiem un apjausma par saskari ar nezināmām pasaulēm un spēkiem. ([..)] Un, protams, jo pilnīgāk stāstā panākta šī atmosfēra, jo vērtīgāks ir mākslas darbs.” (Lovecraft). No visiem fantastiskās literatūras žanriem šausmu literatūra visvairāk cenšas panākt lasītāja maksimālu iejušanos tekstā. Šī iemesla dēļ autoru lietotajai valodai ir jābūt emocionāli uzlādētai un valodas līdzekļiem – izvēlētiem tā, lai lasītājs visa darba garumā tiktu virzīts uz konkrēto emociju izjušanu. Te jJāatzīmē arī, ka tieši šausmuīsā stāsta forma ir ļoti būtisks žanra paveids, jo stāsta koncentrētajā formā ir iespēja ļauj autorams radīt vēlamo emocionālo efektu bez “„pārrāvumiem”, proti, autorrakstniekam ir jāpanāk, lai lasītājs stāstu izlasa vienā paņēmienā (kas diez vai būtu iespējams, lasot romānu) un tātad ta, šī iemesla dēļ teksts atbilstoši jāstrukturē un “„jākodē” – galvenokārt arizmantojot valodas palīdzībuekļus. Šausmu literatūras leksika tradicionāli ir vienkārša, neizsmalcināta, tuva ikdienas valodas stilam – kas ir būtisks faktors, lai lasītājs spētu vēstījumā iejusties, identificēties ar vidi un varoņiem – , unbet vēstījuma intonācija atgādina reālisma detalizēto, dokumentālo vēstījuma veidu, “„kameras aci”, kas fiksē reāli iespējamas norises visos sīkumos –, protams, izņemot iracionālo faktoru, kas pārkāpj reālisma robežas. Šausmu žanra darbus raksturo emocionāli piesātināts vēstījuma tonis, svarīgi faktori ir pakāpeniska draudu atmosfēras radīsabiezināšana, bieži spriedzes radīšanai autori izmanto atsevišķu teksta elementu ritmiskas atkārtošanās mehānismu, kā arī “„kodēšanu, spriedzi, priekšnojautas, draudīgumu, pravietiskas norādes, dramatisko ironiju un darbības kāpinājumu.” (Schlobin, 1988). Grāmatas “„Šausmas: tematiska literatūras un kino vēsture” autors Derils Džonss (Daryl Jones) atzīmē, ka šausmu žanra valodas estētiku veido apraksti tādāmu fiziski sajūtamāmu niansēmšu apraksti, kas it kā atkailina cilvēku, padara to jutīgu, neaizsargātu pret apkārt notiekošo, – piemēram, tumsa, aukstums, slapjums, biedējoša mākslīga gaisma, novērošana no malas. (Jones: 2002), ļ. Ļoti izteikspilgts ir kontrasta princips, tekstā pretnostatot tādus jēdzienus kā nāvie un dzīvībua, agonijua un ekstāzie.
1. Tehniskais noformējums;
6.4. Vārdu secība;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|