Latviešu valodas lokālo variantu novērojumi Rietumlatgalē un Austrumvidzemē ļauj izdarīt šādus secinājumus: 1). Augšzemnieku izloksnes ir labāk saglabājušas senā Latgales kultūrvēsturiskā novada robežās, ja, veicot administratīvi teritoriāloās reformas, ir labvēlīgie apstākļi: izloksnē runājošie cilvēki dzīvo ciemos, kas netikaav tikuši pakļauti pārvietošanai uz 21. gadsimtās. jaunveidotajiem Latvijas plānošanas reģioniem, kuru robežas bieži atkārto padomju rajonu robežas un nesakrīt ar seno Latvijas novadu robežām;. 2). No dialekta lietojuma viedokļa pāreja no „tukšajām” uz „dzīvīgajām” zonām mūsdienās ir nevis pakāpeniska, bet krasa pat senās Latgales novadā: c. Ciemi, kas pēc ticības pieder Romas Katoļu baznīcas diecēzēm, arvienjoprojām runā vairākās paaudzēs, bet luterticīgajos ciemos izloksnē runā galvenokārt tikai līdz 20. gadsimtas. 20.–30. gadiem dzimusī paaudze. Šādu kontrastu var izskaidrot, ar to, ka konfesionāli šķirtajos reģionos ilgstoši bija prestiži divi nevienādi –bijuši divi atšķirīgi ar vidus dialektu un augšzemnieku dialektu – saistītie valodas varianti. 3). Obligāto dialekta dzīvotspējas nosacījumu sarakstam pievienojama vēl viena būtiska pazīme – dialektam vai valodai ir jābūt teicēju apziņā reflektējamai ar savu vārdu jeb nosaukumu.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
6.5. Izteicēja izveide;
6.6. Dalījums teikumos;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|