Mūs neērcinasatrauc tie aizguvumi, kas valodā ienākuši un nostiprinājušies pirms mums, iepriekšējo paaudžu laikā, bet neiecietīgi izturamies pret tiem, kas gāžas pār mums „šeit un tagad”. „Dažkārt mēs izturamies pret valodu kā bargi vecāki, kurus kaitina pubertātes vecumā esošais pusaudzis ‒– pārmetam tradīciju laušanu, vēlamies iegrožot stingrākos rāmjos, nesaprotam, ko viņš saka un domā” ‒– raksta publicists un domātājs Ilmārs Šlāpins (Šlāpins 2013, 5). Apstākļos, kad jaunu vārdu ienākšana dzīvē ir tik dinamiska, ir jāmēģina „pieņemt un saprast jaunvārdus un jaunas nozīmes, kas ieliktas vecajos vārdos, adoptēt aizgūtos vārdus- migrantus no citām valodām, pret kuriem parasti izturamiems ar gluži vai ksenofobisku naidu”. (Turpat.)sk. iepriekš). Tāpēc prātīgākais laikam būtu ievilkt elpu un no seku dramatizēšanas pāriet pie cēloņu analīzes, vismaz pie cēloņu noskaidrošanas.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
7.3. Neiederīgs vārds;
9.1. Neuzmanības kļūda;
|