Nadežda Kopoloveca (2017) norāda, ka “adresāta faktors politiskajā diskursā ir ārkārtīgi svarīgs, jo politiskā vara zināmā mērā tiek īstenota ar tādu valodas līdzekļu palīdzību, kas ļauj politiķim iekļūt adresāta personīgajā telpā, izmantojot gan vienkāršus paņēmienus (piemēram, biežs vietniekvārda „mēs” lietojums „es” vietā), gan sarežģītākus manipulēšanas līdzekļus (vārdu spēles u. c.).” (Kopoloveca 2017, 155). Jāpiekrīt, ka “jebkura politiķa runa vienmēr ir vērsta uz skaidri definētu adresātu, kuram piemīt noteiktas fona zināšanas un ir atbilstošās valodas vidē veidojusies un noteikta kultūrpasaules aina, tādēļ prasmīgs politiķis izmanto tādus simbolus, atslēgvārdus un valstiskās vērtības, kas sasaucas ar sabiedrības apziņu.” (Kopoloveca 2017, 155). Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka pirmā Latvijas Republikas prezidenta Jāņa Čakstes, (kuram bija ļoti nozīmīga loma jaunās Latvijas valsts reprezentācijā,) runas ir viskonservatīvākās un neitrālākās, tomēr iekļaušanas jeb iekšgrupu veidošanas stratēģija ar vietniekvārdu starpniecpalīdzību šajās runās vidēji parādās visbiežāk.
1. Tehniskais noformējums;
5.2. Lieka pieturzīme;
5.3. Pieturzīmes trūkums;
6.6. Dalījums teikumos;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
10.3. Sekundāra: interpunkcija;
|