|
Vērojama arī abu rakstības tradīciju mijiedarbība dažādos latgaliešu rakstu valodas attīstības posmos. „Pēdējo gadu pētījumi latgaliešu rakstu valodas un literatūras vēsturē vedina domāt, ka tieši laicīgā garīdzniecība jeb Livonijas klērs ir aizsākusi latgaliešu rakstu valodas tradīciju, jo jezuīti 18. gadsimta 30. gados vēl ir diskutējuši par Baznīcas valodu Latgalē, tāpēc laikam nav nejaušs visai interesantais un savdabīgais jezuīta Georga (Jura) Špungjaņska mēģinājums rast kompromisa latviešu rakstu valodu 1732. gadā izdotajā gramatikā „Dispositio imperfecti..”, apvienojot abas galvenās dzīvās runas formas – lejaslatviešu jeb lejzemnieku un augšlatviešu jeb augšzemnieku.” (Stafecka 2004, 225, 226) 1. Tehniskais noformējums; 5.2. Lieka pieturzīme; 5.3. Pieturzīmes trūkums; 6.1. Saistāmība; |