Jaunos aizguvumus jeb aizgūtos jaunvārdus A. Veisbergs iedala trijās grupās: aizguvumi no citām valodām, kauriem angļu valoda ir bijusi tikai starpniekvaloda (jaunākajā materiālā par šādiem jaunvārdiem varētu uzlūkot aizguvumus late, ņoki,no itāļu valodas late, japāņu ņoki un kendama, javiešu tempe, spāņu halapenjo, kendama u. tml.); patiesi angļu izcelsmes vārdi (jaunākajā materiālā, piem.ēram, breksits, čils, frīks, longbords, hoverbords, fidžetspineris, laiks (angļu like), šērot, vanzijs, hūdijs, pūperis), kas angļu valodā lielākajā daļā gadījumu ir vispārlietojamās valodas vārdi (izņemot čils (angļu chill nozīmes nianse, sarunvalodas vārds) un frīks (angļu freak nozīmes nianse, slenga vārds)), bet latviešu valodā – galvenokārt ir sarunvalodas un slenga vārdi; asimilēti, adaptēti, īsināti, galvenokārt sarunvalodas anglismi, kas, pēc A. Veisberga ieskata, uzskatāmi rāda latviešu valodas ievirzi (autora piemēri: fīča – angļu feature;, kompis – angļu computer;, niks – angļu nickname;, tīnis – angļu teenager). Visām trim kategorijām visbiežāk raksturīgas īsas formas. (Veisberga (Veisbergs 2007, 138). Šajā rakstā aplūkosim otrās grupas vārdus, jo tieši šajā grupā ietilpst lielākā daļa diskutablo jaunvārdu.
1. Tehniskais noformējums;
5.1. Nepiemērota pieturzīme;
7.1. Liekvārdība;
7.2. Mazvārdība;
7.3. Neiederīgs vārds;
|