Iespējams, ka baroka laikmeta vācu pamattekstu krāšņā valoda mazināja Fīrekera atdzejotāja fantāziju, ko savukārt bija veicinājuši iepriekšējā perioda rāmie un vienkāršie teksti. Bet iIespējams, jaunāku dziesmu latviskošanai Fīrekeram pietrūka laika, kā jau norādījis viņa kolēģis un Kurzemes baznīcas galva Heinrihs Adolfijs (Heinrich Adolphi), mūža pēdējos gadus Fīrekeru vajājušas slimības, kas laupījušas spēju nopietni strādāt. Šajā rakstā pievērsīšos trim Fīrekera dzejas aspektiem: pirmkārt, mēģinot ārdīt kādu nostiprinājušos mītu, skaidrošu, kāpēc Fīrekera dzejā ir tik daudz deminutīvu; otrkārt, pievēršot uzmanību skaniskajiem efektiem, īpaši reduplikācijai, viņa atdzejojumos, norādīšu uz saikni starp Fīrekera latviešu valodas un kultūras studijām un viņa latviski rakstīto dzeju, un visbeidzot, treškārt, analizējot kādā viņa dziesmas tulkojumā izmantoto bagātīgo un krāšņo sinonīmiju, ielūkošos latviešu aforistiskās dzejas sākotnē.
2.4. Īpašvārdu atveide;
7.1. Liekvārdība;
|
Piemēram, uz Prāgas skolas piedāvāto opozīciju metodi, kuru sākotnēji veiksmīgi pielāgoja fonoloģiskās sistēmas pētījumiem, vēlāk balstījās morfoloģijā un daļēji arī sintaksē (čehu valodnieks Vilems Matēzijsiuss (Vileém Mathesius), radot teikuma aktuālā dalījuma teoriju, balstījās uz opozīcijas jēdzienu).
2.4. Īpašvārdu atveide;
7.1. Liekvārdība;
|